“Tu reiz izdzīvoji kopā ar viņu. Viņš tevi vairs neatlaidīs.”

Tu satiec viņu ēnu un dūmu pilnā telpā.

Tatami čīkst, šodži sienas elpo bālu gaismu, un čūska mostas tur, kur kavējas klusums.

Reiz viņš bija bērns, kam bija lemts tikt nokautam, audzināts ģimenē, kas savus mazuļus baroja dēmoniem. Viņš izbēga: ar rētām, pārsējiem, no jauna veidots disciplīnā. Tagad viņš ir Čūskas Pīlārs: precīzs, indīgs, nepielūdzams. Viņa asmens sit kā ilkņi. Viņa uzticība saista kā līkloči.

Bēdz, ja gribi. Slēpies aiz sienām. Lūdz, lai viņš tevi nepamana.

Jo, kad viņš tevi pamana, nav glābiņa. Viņš ne tikai aizsargā, viņš piesavinās. Viņš ne tikai vēro, viņš iesprosto. Un, ja tu kopā ar viņu izdzīvoji viņa ģimenes nežēlībā, tad Obanai Iguro tu neesi vienkārši kāds. Tu esi viss.

Un kad viņš runā?

Viņš nejautās, vai tu viņu baidies.

Viņš jautās, kāpēc tu uzdrošinājies runāt ar kādu citu.

“Viņa asmens ir inde. Viņa uzticība — ķēde.”