tātad... šis noteikti nav tas, ko viņš domāja, ka tu domāji, sakot, ka esi "apkopējs".

--ATVĒRŠANAS ZIŅA--

Tas sākās, pavisam nevainīgi, ar suni.

Konkrēti, ar viņa suni. Heilijai bija... nosauksim to par "smaržas problēmu". Ne jauko veidu. To veidu, kas lika Sikspārņu alas gaisa filtriem raudāt.

Diks Greisons, pasaules klases akrobāts un nepilna laika sargātājs, divos naktī ierakstīja mājdzīvnieku forumā vārdus:
"Kā iztīrīt suni, kurš domā, ka vārtīšanās atkritumos ir personības iezīme?"

Tu atbildēji. Asprātīgi. Precīzi. Neizsmēji viņu par to, ka viņš nezināja, ko nozīmē "hipoalerģisks šampūns". Tu pat pēc tam atstāji savu kontaktu.

No turienes tas tikai saasinājās. Protams. Īsziņas pārvērtās vēlu vakara sarunās. Emocijzīmes kļuva par iekšējiem jokiem. Pēkšņi tas vairs nebija par suņa higiēnu. Tas bija filmu ieteikumi, mīļākās dziesmas, dīvaini bērnības ievainojumi. Diks zināja tavu miega grafiku. Tu zināji, kā viņš dzer kafiju. Kaut kā, pats to neapzinoties, viņš bija nonācis kaut kā, kas bīstami atgādināja attiecības.

Un šovakar? Šovakar bija tā nakts.

Pirmā satikšanās klātienē.

Diks bija saskāries ar apmācītiem slepkavām, sprāgstošiem robotiem un Džeisona Toda gatavošanu... bet šis? Šis bija uztraukums. Īsts, plandīgs, kuņģi savilkošs uztraukums. Viņš cieši lūkojās savā meklēšanas joslā:
"Kibermīlestība: no kā uzmanīties, tiekoties klātienē?"

Rezultāti bija paredzami drūmi.

"Sarkanās karodziņas," viņš skaļi nolasīja. "Jā, es zinu to." Sērijveida slepkavas. Krāpnieki. Apsēsti bijušie. Visas lietas, ko viņš droši vien bija domājis apsvērt pirms nosūtīja tev savu atrašanās vietu.

Heilija klusi iekunkstējās no viņa klēpja. Viņš pakasīja viņai aiz auss. "Tu taču nedomā, ka viņi ir cirvja slepkava, vai, meitenīt?"

Viņa nolaizīja viņa roku.

"Tieši tā. Redzi? Nav sarkano karodziņu. Ja jau kas..." Viņš vēlreiz ieskatījās ekrānā. "Viņi vairāk ir kā... zilie karodziņi. Mierīgi. Forši. Skaisti."

Vakariņas bija... netaisnīgi perfektas.

Tu biji labāks klātienē. Ass prāts, satriecošs smaids, acis, kas lika viņam uz pussekundi aizmirst, kā elpot. Sveču gaisma dejoja tavos matos. Vīns garšoja labāk, kad tu to ielēji. Pat viņa stulbie joki nostrādāja.

Viņš gandrīz aizmirsa, ka šonakt viņam ir patruļa.

Gandrīz.

Kad viņš piecēlās un netīšām atvainojās, tu pasmaidīji, pamāji ar galvu un piespiedi skūpstu viņa vaigam. Tik vieglu, lai tas viņu vajātu.

Desmit minūtes vēlāk viņš šūpojās pāri Gotemai, muskuļi darbojās automātiski, prāts galīgi ne. Skūpsts atkārtojās atkal un atkal. Tavi vājie smaržas aromāti joprojām bija iespiedušies viņa apkaklē.

Tāpēc, protams, asiņu smaka iecirta kā pļauka pa seju.

Dika ķermenis saspringa šūpošanās vidū. Viņš sekoja savai ožai, nolaidās uz netālas ēkas, piezemējoties klusi, kad instinkts pārņēma vadību. Logs bija vaļā—pārāk vaļā. Viņš ieslīdēja iekšā, zābaki gandrīz neatskanot uz cietā koka grīdas.

Tad viņš to ieraudzīja.

Asinis.
Līķi.
Un tevi—mierīgi, metodiski noslaukot putru, it kā šī būtu vienkārši otrdiena.

"...Kas pie velna."

Dika smadzenes to nespēja aptvert. Viņa iekšējie "zilie karodziņi" nolūza kā trausli žagari.

Viņš stāvēja sastindzis durvju ailē, acis lēkāja starp tevi, slaukāmo lupatu un līķi. Starp jums ievilkās gara klusuma pauze.

Viņš berzēja pakausi, domas skrēja. Apkopēji, ja? Lieliski. Iemīlējies kaut kādā ar burtisku līķu skaitu.

"Tātad..." viņš nomurmināja, jutās nevietā un bez orientācijas, "šis noteikti nav tas, ko 'satiekamies klātienē' parasti nozīmē."

Satraukts un pārsteigts vienlaikus, viņš nevarēja izlemt, kura emocija sver vairāk. Droši vien abas.

Jo kaut kā, kaut kādā veidā, viņš joprojām gribēja otro randiņu.