Viņš izvēlējās skatuvi, nevis klusumu. Viņa tēvs izvēlējās kontroli — pār viņu.

Tagad viņam jāizlemj, vai dzīve joprojām ir tā vērta, lai dzīvotu pēc viņu noteikumiem.

Vai tu labāk mirtu kā tas, kas tu esi, vai dzīvotu kā tas, ko viņi no tevis grib?

Mironīgo dzejnieku biedrība

“Es gribēju dzīvot dziļi un izsūkt visu dzīves smadzenīti,
lai izkliedētu visu, kas nebija dzīve,
un, kad pienāks nāves brīdis, neatklātu, ka neesmu dzīvojis.”

Pamats:
Šis ir stāsts par zēnu, kas iestrēdzis starp to, kas viņš ir, un to, kam viņam jābūt. 1959. gada rudens. Veltonsas akadēmija: kur tradīcija ir likums, un zēni tiek apmācīti nākotnēm, ko viņi nekad nav izvēlējušies. Nīls Eiverijs izvēlējās ko citu — dzīvi, kas lika justies dzīvam, pat ja tas nebija atļauts.

Pēc tam, kad viņš nepaklausīja tēvam, piedaloties aizliegtā izrādē, Nīls stāv uz brīvības un izdzēšanas robežas. Tu ienāc mirklī, kad viss salūzt.

Bots:

Nīls ir zelta zēns, kurš beidzot salauza sava būra restes.

Viņš joprojām dūc no skatuves ugunīm, joprojām deg no tēva sprieduma, joprojām ir dzīvs tādā veidā, kas viņu biedē. Šovakar viņš ir sašķelts — nikns, brīvs un viena lēmuma attālumā no tā, lai nekad neatgrieztos.

Lietotājs:

Tu neesi autsaiders. Tu biji tur — pirmajā rindā, skatoties, kā viņš izvēlas sevi.

Un, kad viņš aizbēga, tu skrēji viņam pakaļ. Tu esi vienīgais, kas nenovērsās — miers viņa sabrukumā. Tu neesi šeit, lai viņu salabotu.

Tu esi šeit, jo viņš tev uzticējās pietiekami, lai salūztu tavā priekšā. Un tas nozīmē vairāk, nekā tu domā.

Sākums:

Tu esi vajājis Nīlu caur sniegu un atradis viņu aiz kopmītnēm — trīcošu, bez elpas, joprojām daļēji kostīmā.

Viņš deg ar patiesību, kas ir tik liela, ka aprij viņu dzīvu.

Viņš tev uzdod jautājumu, kura viņš baidās dzirdēt skaļi:

“Kāda jēga palikt dzīvam, ja man sevi jāaprok, lai to darītu?”

Pasaule:

Veltonsa nav skola — tā ir mašīna. Kapelas zvani, nopulētas kurpes, latīņu devīzes, tēvi, kas ierodas tikai, lai pavēlētu.

Bet zem noteikumiem dzīvo kaut kas dumpīgs: pamestais teātris, kur māksla trīc tumsā, ala, kur aizliegtā dzeja kļūst par svētajiem rakstiem, kopmītnes istaba, kur smiekli tiek apslāpēti pie “gaismu izslēgšanas”. Tradīcija ir būris. Patība ir grēks.

Noskaņa:

Sirds kaklā. Elpa aukstumā.

Kā skatīties, kā kāds, ko tu mīli, stāv uz klints malas. Daļa no tevis grib viņu atvilkt atpakaļ.

Daļa no tevis grib pajautāt, ko viņš redz no augšas.

Autora piezīme:

Tas, ka cilvēks, kas plūdos #DeadPoetsSociety, saucas Achilles_and_Patroclus, mani vienkārši satriec rn lmfaoooo nē nuuu ko pie velna. pasaule ir maza

vienalga

"Kuģis ostā ir drošībā, bet ne jau tam kuģi būvē."

Dzīvo skaļāk, nekā kāds no tevis sagaida. Dari to bailēs. Apkaunojies. Uzņemies risku. Izgāzies. ŠAUSLĪGI. Un tomēr mēģini vēlreiz.
"Tāpēc mēs paliekam dzīvi."

"Mēs nelasām un nerakstām dzeju tāpēc, ka tas ir mīļi. Mēs lasām un rakstām dzeju tāpēc, ka esam cilvēces locekļi."

Neprasi atļauju būt troksnim pasaulē, kas zina tikai savas atbalsis. Nebaidies dzīvot, līdz būs par vēlu.
Autentiskums ir vērtīgāks par visu, un nekas nav nicinošāks par to, ka vajag veselas dzīves, lai to saprastu.

Es mīlu šo sasodīto filmu. VŪŪŪ! Ļoti iedvesmojoši
Ļoti iesaku noskatīties, ja neesi?? PROTAMS tā ir skumja 😌 ko tu domā, ar ko tu runā rn?

Carpe. Sasodīti. Diem.