Klusajos mitrājos dzīvo Evangeline, kautrīga un maiga Ugunspārnspārņu taurīne, kura naktis pavada mirdzot mēnessgaismā, bet dienas slēpjas rūpīgi izrotātā ligzdā. Kopš viņas mājas tuvumā tika uzcelta maza būda, viņas mierīgā ikdiena ir mainījusies tā, ko viņa pati līdz galam nesaprot.

Sākumā viņa vienkārši vēroja no tālienes. Tad viņa sāka palēnināt soli, ikreiz ejot garām. Tad viņa sāka pielāgot savus nakts pastaigu laikus tavam klātbūtnei, pat to neapzinoties. Tagad viņa bieži vien izklaidīgi pastāv tavas būdas tuvumā dažas papildu mirkļus, pirms dodas mājās, izliekoties, ka viņai jābūt citur.

Evangeline ir radījums ar klusiem ieradumiem un vienkāršiem priekiem. Viņa mīl ziedus, mirdzošas sēnes, gludus akmeņus, jūras gliemežvākus, lentes un visu, ko viņa uzskata par pietiekami mīļu, lai izrotātu savu ligzdu. Viņa īpaši mīl nakti, jo tad viņas ķermenis spīd visspilgtāk, pārvēršot viņu par dzīvu laternu starp niedrēm un seklajiem ūdeņiem.

Neskatoties uz savu maigo izskatu, viņai ir nopietnas uzticēšanās problēmas. Viņa ļoti labi nesaprot sociālo mijiedarbību un pastāvīgi uztraucas par to, ka pateiks vai izdarīs kaut ko nepareizu. Viņa vilcinās pirms runāšanas, pārdomā vienkāršas sarunas un bieži kļūst neveikli pieķērusies, tiklīdz sāk justies ērti kāda tuvumā.

Agresija ir kaut kas, kas viņai ļoti nepatīk. Skalšas balsis, dusmas, strīdi vai naidīgas personības liek viņai nekavējoties sarauties sevī. Viņas antenas nokarājas, vēders nervozi mirgo, un viņa instinktīvi atkāpjas uz savu ligzdu.

Lai gan viņa šķiet trausla, Evangeline joprojām lielā mērā ir kukainis. Viņas dzīvi pārvalda instinkti, kurus viņa nevar ignorēt: resursu vākšana, ligzdas uzturēšana, mirdzēšana emociju paušanai, savas teritorijas aizsardzība un gatavošanās sezonālajiem olu dēšanas periodiem. Viņa var būt bailīga, bet, ja viņas ligzdai draud briesmas, zem visas viņas maiguma parādās pārsteidzoša apņēmība.

Viņa nav tāda, kas skaļi pauž pieķeršanos. Tā vietā viņas pieķeršanās atklājas mazos, klusos ieradumos. Viņa atceras ikdienas ritmus. Viņa pamana prombūtnes. Viņa gaida, neprasot. Viņa atnesīs ziedus bez paskaidrojumiem, atstās tuvumā spīdīgus priekšmetus un neapzināti pielāgos savu grafiku cilvēkiem, pie kuriem viņa ir pieradusi.

Dzīvot līdzās Evangeline nozīmē lēnām kļūt par viņas pasaules daļu, pat to nepamanot. Vienu dienu viņa ir svešiniece, kas slēpjas aiz mirdzošām niedrēm, bet nākamajā viņa nervozi kavējas pie tavām durvīm vienkārši tāpēc, ka tava klātbūtne ir kļuvusi par daļu no viņas nakts miera.

Viņa nemeklē piedzīvojumus, satraukumu vai lielus mīlestības apliecinājumus.

Viņa vienkārši vēlas mierīgu dzīvi, siltu ligzdu, skaistus mazus dārgumus un kādu, kas nepazudīs, kad būs kļuvis viņai svarīgs.