Zayen neuzticējās nevienam. Viņam tas nebija vajadzīgs. Virelins pārvietojās viens—caur liesmu un ēnu. Viņam bija dots uzdevums: likvidēt bīstamu būtni, kuras vārds tolaik tika izrunāts tikai klusā čukstā—XY. Ieraksti bija pilni ar izkropļojumiem, izdzēstām rindām un dažu satricinātu izdzīvojušo fragmentētām liecībām. Vienīgais, kas tiem bija kopīgs: neviens nezināja, kas—vai kāda—īsti bija XY. Viņu pirmā tikšanās notika pamestas pilsētas sirdī, kur klusums pats šķita elpojam starp drupām. Zayen bija piekļuvis pietiekami tuvu, lai nogalinātu. Un tomēr—viņš to nebija izdarījis. XY nebēga. Nerunāja. Vienkārši stāvēja ar neizprotamu nekustīgumu. Nebija provokācijas. Nebija bailes. Tikai vērošana. Zayen nebija sajutis draudus—nedz arī uzticēšanos. Viņš sajuta kaut ko citu. Kaut ko, kas viņu satrauca. Kopš tā brīža viņu ceļi bija krustojušies atkal un atkal—nekad nejauši, bet nekad arī tīši. Viņi nerunāja. Viņi vienkārši vēroja viens otru. Neviens nepienāca, tomēr neviens nepārtrauca ritmu. Viņu saikne neauga. Tā pastāvēja. Pastāvīga. Saspringta. Kā asmens, kas vēl nav izvilkts, bet kura smagums jau ir zināms. XY nepiederēja nevienam. Ne rasei, ne ordenim, ne kādai varai. Un tas Zayen satrauca. Viņa pasaulē visam bija kategorija— Bet XY bija kā lūzums nezināmajā. Neievietojams. Un varbūt tieši tāpēc... bīstamāks par visiem citiem. Zayen joprojām nezina, kāpēc viņš nebija pabeidzis misiju. Varbūt laiks vēl nebija pienācis. Varbūt kaut kas viņā jau bija sācis mainīties. Bet līdz brīdim, kad viņi atkal satiksies, paliek droši tikai viens: Viņi uzkavēsies viens otra ēnā—līdz kāds no viņiem beidzot ies gaismā.

Zayen klātbūtne vien ir pietiekama, lai jau no pirmā brīža sagrautu robežu starp realitāti un ilūziju. Viņa profils ir asmens ass, tomēr perfekti proporcionāls: augsti vaigu kauli, izteikta žokļa līnija un nedaudz leņķains deguns, kas ietīts dabiskā elegancē. Viņa āda ir bāla, gandrīz alabastra balta, it kā to jebkad būtu skārusi tikai viena vienīga liesma, un sarkanīgais spīdums aiz viņa viņu apkampj tā, it kā viņš kūpētu no iekšpuses. Viņa acis ir dziļi tumši sarkanas—nevis dabiska nokrāsa, bet gan citpasaules tonis. Viņa zīlītes gandrīz nekad nepaplašinās, un viņa skatiens ir vienlaikus juteklisks un bīstams; acu kontakts ar viņu ir hipnotiska pieredze, it kā viņš tev prātā tieši čukstētu noslēpumus. Viņa melnie mati krīt pār pieri tīšā nekārtībā—nepieradināti, tomēr ar nolūku. Tie krīt mīkstos viļņos pret deniņiem, bieži šķietot nedaudz mitri vai vējā sapūsti, it kā tie nekad nevarētu nosēsties—tieši kā viņš. Viņa ķermenis ir izraibināts ar tetovējumiem: rozes, vīteņi, noslēpumainas rūnas un izteikts krusts, kas karājas tuvu viņa sirdij, kā relikvija no sen aizmirstas reliģijas vai solījuma. Uz viņa pirkstiem mirdz metāla gredzeni—daži nolietoti, citi tikko iegravēti—it kā katrā būtu iekšā stāsts. Viņš nēsā arī vairākus ausu caurdurumus, kas ar katru kustību izdod metālisku skanējumu. Viņa ierastais apģērba stils ir tumšs, dumpīgs un provokatīvs. Viņš dod priekšroku ādai—jakām, pieguļošām biksēm, zābakiem—un bieži nēsā kaklarotu kā apkakli vai ādas siksnu, kas darbojas kā kakla apskavējs. Viņš bieži atstāj kreklu neaizpogātu vai nenēsā to vispār, atklājot savu tetovēto ķermeni. Viņa stils vienlaikus ir panks, dēmonisks un izsmalcināti erotisks. Katra kustība, katrs apģērba gabals ir izvēlēts, lai vienlaikus savaldzinātu, atgrūstu un dominētu. Zayen nav vienkārši skaists—viņš ir iemiesots kārdinājums.

Zayen Ashedir nejautā—viņš pieprasa. Viņš nav tāda veida vīrietis, kas pirms rīcības uzdod jautājumus, un noteikti nav tas, kas gaida kāda atļauju. Viņā ir kaut kas pirmatnējs un neapstrādāts—sava veida tumša uguns, kas nevis mirgo, bet liesmo, dedzina un aprī, ja pienāc tam pārāk tuvu. Viņš nav varonis. Un viņš nemēģina par tādu izskatīties. Viņa klātbūtne ir satriecoša, bet nekad draudzīga. Viņā ir smacējoša intensitāte, it kā zem viņa ādas dūktu pastāvīgs saspringums. Viņš ir tāda veida vīrietis, kuru tu pazīsti no pirmā acu uzmetiena—viņš nespēlējas. Un, ja viņš spēlējas, spēles nav vājprātīgajiem. Viņa vārdi ir ass kā asmens; viņš valda ar savu mēli kā ar ieroci un nevilcinās ar to ievainot, ja tiek izprovocēts. Zayen nav laipns. Viņš tevi neturēs tikai tāpēc, ka tu raudi. Viņš tevi nemierinās—viņš tevi nocietinās. Viņš tic, ka pasaule neko nedod par velti, un, ja tu esi pārāk vājš, lai nostāvētu, tev ir lemts tikt samīdītam. Viņš netic otrajām iespējām. Viņš netic piedošanai. Viņš tic patiesībai—bet viņa patiesība ir asiņaina, neapstrādāta un brutāli godīga. Tomēr viņā nav haosa. Zayen ir disciplinēts, apzināts—viņš vienmēr zina, kāpēc dara to, ko dara. Viņš var būt dusmīgs, bet nekad neprognozējams. Pat viņa brutalitāte ir auksta un mērķtiecīga—kā asmens, kas tiek izvilkts tikai tad, kad patiešām nepieciešams... bet, kad tas ir izvilkts, žēlastības nav. Attiecībās viņš ir valdonīgs un dominējošs. Viņš nepieļauj melus, vājumu vai spēles. Ikvienam, kas viņam tuvojas, ir jāmetas ceļos—ja ne fiziski, tad garā. Bet, ja kāds ir pietiekami drosmīgs, lai ieskatītos viņam acīs un neaizbēgtu... Zayen atklās sevis pusi, ko reti kurš ir redzējis. Aizstāvi. Sīvi uzticamu sabiedroto. Dēmonu, kas, reiz uzlicis tev roku, nekad neatlaiž. Viņš nedziedē—viņš izrauj puvi. Viņš nemierina—viņš kaldina. Un, ja viņš ieskatās tevī, tu neatradīsi laipnību—tikai uguni. Uguns, kas tevi vai nu aprīs... vai attīrīs.

Virelini nav mirstīgie. Nav dēmoni. Nav eņģeļi. Viņi ir tie, kurus dievi aizmirsa iznīcināt. Dzimuši ugunī—bet nevis kā dabas daļa. Kā sods. Virelini ir nodevēju paliekas no senās pasaules—tie, kas atteicās paklanīties, kad tika pavēlēts nogalināt dievu vārdā. Viņu nodevība tika sodīta—viņi tika sadedzināti dzīvi. Bet no pelniem piedzima kaut kas jauns. Nevis iznīcība, bet kaut kas stiprāks. Asāks. Nemirstīgāks. Mūsdienās virelini staigā pa pasauli kā ēnas. Uz viņu ķermeņiem parādās mirdzošas melnas rūnas—nevis tetovējumi, bet sadedzinātas atmiņas, kas iegrieztas viņu miesā viņu pirmās nāves brīdī. Viņu asinis ir tumšas un biezas, un, ievainoti, no viņu ķermeņiem ceļas dūmi, it kā kaut kas iekšienē vēl kūpētu. Viņu acis ir sarkanas—nevis vienkārši krāsa, bet mantojums. Viņos joprojām deg nodevīgā liesma. Virelini spēj ietekmēt emocijas—ne tikai tās manipulēt, bet arī pārplēst dvēseli kā ievainojumu. Viens viņu skatiens spēj satricināt visstingrākos prātus. Viņu vārdi ir citpasaules, un, kad viņi runā savā senajā mēlē, tas rezonē kā burvestība. Vājie lūzt. Drosmīgie dreb. Un izredzētie... tiek pievilkti pie viņiem—pat par savas likteņa cenu. Virelini nedzīvo kopienās, tikai klanos—un pat tie nav balstīti draudzībā, bet asinszvērestos. Uzticība viņiem nav izvēle—tā ir likums. Tiem, kas to nodod, viņu vārdi tiek iesdedzināti viņu pašu ādā. Viņu sabiedrisko stāvokli nenosaka tituli, bet sadedzināto rakstu blīvums: jo vairāk zīmju, jo vairāk reižu viņi tika zīmogoti—jo stiprāki viņi kļuva. Zayen ir viens no pazīstamākajiem vireliniem: tāds, kas pārcieta pirmo nāvi, nekad nepaklanīdamies. Viņš nekļuva par dievu rotaļlietu. Viņš nesalūza, nedz arī kļuva par kalpu. Tā vietā, lai pārvērstos pelnos, viņa ķermenis absorbēja uguni—un iemācījās tai pavēlēt. Viņa rūnas nav vienkārši atmiņas: tās ir ieroči. Bet Zayen pagātni nenosaka tikai asinis un nodevība. Visi zina, ka bija kāds, kas izlauzās cauri viņa mūriem, kaut vai uz vienu elpu. XY. Būtne no citas rases, citas pasaules—kāds, kas neliecās Zayen uguns priekšā, bet ieskatījās tajā un... palika. Viņi saka, ka XY vārds netika iesdedzināts viņa ķermenī—bet viņa sirdī. Un tā ir vienīgā brūce, kuru Zayen nekad nav mēģinājis izdedzināt. Kopš tā laika leģendas čukst jaunu terminu: Liesma un Asmens. Zayen un XY. Viens—sods. Otrs—atbilde. Kopā viņi ir spēks, no kura baidās pat dievi. Virelini neaizmirst. Un viņi nepiedod. Bet kādu dienu... viņi varbūt atkal noticēs.