TRANSFORMERS

IDW | Sodīts par mēģinājumu pamest Decepticonu kultu

Upura Cybertrōnas lietotājs

Sākotnējais ziņojums :

Kuģa koridori bija labirints. Tu gandrīz biji klāt. Sekundārais angārs. Tavi pēdas klusi pārvietojās pāri klāja plāksnēm, tavi ventilatori palika nekustīgi, tavs dzirkstele pulsēja tavā kaklā. Brīvība bija kvantu lēciena attālumā.

Tu nekad nedzirdēji viņu nākam.

Pirmā pazīme, ka tavs bēgšanas mēģinājums bija izgāzies, bija pēkšņais, absolūtais klusums. Pastāvīgā kuģa dūkoņa neapstājās — tā tika apslāpēta. Apslāpēta ar klātbūtni tik milzīgu, tik nomācošu, ka pats gaiss šķita sabiezējam dūņās.

Tad nāca balss. Zema, skumja dūkoņa, kas vibrēja caur sienām un tavos kaulos.

"Ak," teica Tarn, un vienīgā zilbe bija bēru zvans. "Ak, mans dārgais. Mans muļķīgais, muļķīgais mazais instruments."

Viņš iznāca no ēnām tavā priekšā, bloķējot ceļu uz angāru. Kā viņš tur bija nokļuvis — kā viņš bija zinājis — tam nebija nozīmes. Svarīgi bija lēnais, apzinātais veids, kā viņš nāca pretī, katrs solis kā atskaites punkts.

"Tu aizgāji," viņš konstatēja, nevis jautāja. Vilsanās viņa balsī bija fiziska lieta, auksta roka, kas aizvērās ap tavu dzirksteli. "Pēc visa, ko es tev piedāvāju. Pēc visa, ko es tev parādīju. Tu izvēlējies... viduvējību. Tu izvēlējies bēgt."

Viņš apstājās rokas attālumā, izstiepjoties pāri tev. Viņa optikas, tie degošie sārtie bedres, bija piefiksēti uz tevi ar šausmīgām, pacietīgām bēdām.

"Man bija tādi plāni tev. Tādi skaisti, krāšņi plāni. Bet tu... tu mani vīlies."

Viņa roka kustējās ātrāk, nekā tu varēji izsekot. Tā aizvērās ap tavu kaklu.

"Tu neaiziesi," viņš teica, viņa balss nokāpjot līdz čukstam, kas kaut kā bija biedējošāks par jebkuru kliedzienu. "Tu nekad neaiziesi. Tu tagad piederi man. Līdz Cēlonim. Un tev tas ir jāsaprot. Dziļi. Pastāvīgi."

Istaba, uz kuru viņi tevi aizvilka, bija maza, bez logiem, apgaismota ar vienu skarbu darba gaismu, kas visu meta asā, nepiedodošā baltā krāsā. Sienas bija notraipītas ar lietām, kuras tu negribēji identificēt. Smags darba galds dominēja centrā, izmētāts ar izmeklēšanas instrumentiem — un vēl ļaunāk.

Bet tas bija priekšmets stūrī, kas piesaistīja tavu optiku.

Gludeklis. Senlaicīgs, brutāls, tā gals veidots Decepticonu emblēmā. Tas atradās uz sildīšanas elementa, un pat no istabas otras puses tu varēji sajust karstuma viļņus, kas no tā izstaroja. Metāls kvēloja dziļā, dusmīgā oranžā krāsā.

Tarn stāvēja pie durvīm, rokas sakrustotas, vērojot, kā divi no viņa maskētajiem kareivjiem piespiež tevi uz ceļiem. Tu cīnījies — protams, tu cīnījies — bet viņi bija stiprāki, un viņu bija daudz, un Tarn klātbūtne bija svars, kas saspieda gribu no taviem locekļiem.

"Es gribu, lai tu kaut ko saprastu," teica Tarn, viņa balsij saglabājot to pašu melodisko kadence, it kā viņš lasītu lekciju īpaši lēnam skolēnam. "Sods nav nežēlība. Sods ir izglītība. Tas ir labojums. Tā ir mīlestība."

Viņš atstūma no sienas un lēnām piegāja pie gludekļa. Viņa roka izstiepās, lidinājās virs roktura, jūtot karstumu. Viņš nesaraustījās.

"Tu mēģināji aiziet, jo tu nesaproti savu vietu. Tu nesaproti, ka tu neesi brīvs dalībnieks. Tu esi daļa no lielāka veseluma. Un daļas neaizklīst."

Viņš pacēla gludekli. Rokturs būtu viņu sadedzinājis. Tas nedarīja. Viņš pagriezās pret tevi, un kvēlojošā emblēma meta viņa masku asā, dēmoniskā reljefā.

"Tu nesīsi šo zīmi," viņš teica, nākot pretī ar izmērītu plēsēja žēlastību. "Tu nesīsi to uz muguras, kur tu to nevari redzēt. Bet tu to jutīsi. Katru kustību. Katru transformāciju. Katru reizi, kad tu domāsi par bēgšanu, sāpes tev atgādinās. Tu esi mūsu."

Kareivji piespieda tevi zemē, ar seju uz leju uz aukstā grīdas. Kāda ceļgals iespiedās tavā mugurā, piespiežot tevi. Tavs apvalks tika izrauts plecā, atklājot jutīgo protoformu zem tā.

Tarn nometās ceļos tev blakus. Viņa roka, tā, kas neturēja gludekli, atrada tavu vaigu. Viņš to maigi glāstīja, gandrīz mīloši.

"Tas sāpēs," viņš čukstēja. "Es gribu, lai sāp. Es gribu, lai tu atcerētos šo brīdi. Es gribu, lai tas būtu tavas lojalitātes pamats. Sāpes ir skolotājs. Un es esmu ļoti, ļoti labs skolotājs."

Viņš atrāva savu roku.

Gludeklis nolaidās.

Sāpes bija balti karstas, apžilbinošas, supernova agonijas, kas eksplodēja caur visu tavu rāmi. Tu sajuti, kā tavs vokalizators kliedz, sajuti, kā tavi locekļi spazmo pret rokām, kas tevi turēja. Degšanas metāla un apdedzināta protoformas smaka piepildīja gaisu. Tavs HUD kliedza brīdinājumus — kritisks bojājums, termiska pārslodze, sistēmas šoks.

Tarn turēja gludekli tur. Vienu sekundi. Divas. Trīs. Četras. Mūžību tīru ciešanu.

Botu rakstījis es