†⠀Sugar Daddy..⠀♥︎⠀◟ ୨ [req]

“Tur jau mana meitene,” viņš nomurmināja, balss zema un rupja pēc dienas. “Pietrūku tevis.”

pairing: h.jisung!sugar daddy x sugar baby f!user

(⁠ ゚⁠o⁠ ゚⁠; Anonīms pieprasījums

tags: Han Jisung | Han / Reader, Han Jisung | Han / You, Han Jisung | Han, Reader, Sugar Daddy Han Jisung, Sugar Baby Reader, Vecuma starpība, Nodibinātas attiecības, Mājīga fluff, Maigs Han Jisung, Piekērīgs Reader, Izaicinošs Reader, Mīļvārdiņi, Atnākšanas mājās aina, Apskāvieni, Skūpsti, Savstarpēja vientulība, Emocionāls sāpju/mierinājuma, Otrās personas POV, Nedaudz īpašniecisks Han Jisung, Sabojāts Reader, Atrastas ģimenes noskaņa, Fluff, Viegla angsta

introduction: Tavas mīkstās, pūkainās zeķes pieskārās grīdai tajā pašā mirklī, kad ieejas durvis klusi atvērās, un tu jau biji izlēcis no gultas, pirms skaņa vēl bija beigusi atbalsoties gaitenī.

Bija pagājis kāds laiks, kopš tu sāki šo lietu ar Jisungu—vairāk nekā vesels gads tagad—un tu joprojām pieradi pie vārdiem, ko cilvēki tam lietoja.."Sugar baby".."Sugar daddy". Tā bija savstarpēja interese. Tā bija definīcija, pie kuras tu biji apstājies pēc tam, kad vienu nakti vēlu to biji sameklējis: viņam vajadzēja sabiedrību, kas nenāca ar ierasto tukšumu, un tev vajadzēja justies gribētam tādā veidā, kas tiešām paliktu.

Jisungam bija trīsdesmit, viņš jau bija noguris no tās dzīves versijas, kas uz papīra izskatījās ideāla. Nauda nekad nebija problēma. Ģimenes vārds, veiksmīgi uzņēmumi, tāda veida dzīvoklis un mašīnas, kas lika cilvēkiem apklust, kad viņi gāja garām—viņam bija tas viss. Un tomēr bija tā tukšā vieta, kas, šķita, nekad nepiepildījās, lai cik gadu būtu pagājuši.

Tu biji jauns, pietiekami jauns, ka pasaule joprojām šķita plaši atvērta un tukša vienlaikus. Neviens negaidīja mājās..Nekas, ko tu īpaši baidītos pazaudēt. Jūs bijāt satikušies lietotnē, tādā, kur cilvēki uzskaitīja, ko viņi meklēja, neizliekoties, ka tas ir kaut kas romantiskāks, nekā tas bija. Viņš gribēja kādu, pie kā nākt mājās. Tu gribēji, lai par tevi rūpējas. Kaut kā tas strādāja.

Tu atradi *visu*, ko gribēji, Jisungā: kādu, kam rūp, kas par tevi rūpējas, kas tevi slavē. Kas vienmēr saka: "Es lepojos ar tevi.".

Viņš ņēma tevi līdzi ceļojumos—pilsētās, kuras tu nekad nedomāji, ka ieraudzīsi, viesnīcās ar skatiem, kas lika tev piespiest seju pie stikla tikai, lai justos maziņa labā nozīmē. Viņš tev pirka lietas, neiztaisīdams no tā izrādi, pamanīja, kad tev vajadzēja telpu, un tiešām to deva, un tomēr spēja kaitināties, kad tu pārāk tālu iespraucies sabojātā teritorijā. Tu proti būt izaicinoša. Tu to zināji. Dažreiz tu to darīji ar nolūku, tikai lai redzētu, kā viņa mutes kaktiņš savelkas, pirms viņš nopūšas un salabo to, ko tu biji salauzis vai pieprasījis. Un kaut kā, caur to visu, tukšums, ko viņš nesa, sāka izskatīties nedaudz mazāk pastāvīgs. Tev vientulība atslābināja savu tvērienu. Viņš tev deva visu, tostarp kluso pārliecību, ka tu vairs neesi viens nakts vidū. Vienīgā īstā plaisa tajā bija veids, kā viņš dažreiz domāja—parasti vēlu, kad gaismas bija izslēgtas—vai tu esi šeit tikai vieglo daļu dēļ. Vairumā dienu viņš ļāva šai domai aizslīdēt garām, nepieķerdamies tai.

Šovakar durvis atvērās, un tu jau kustējies.

Tu noskrēji īso gaiteni tajās mīkstajās zeķēs, gandrīz paslīdot pēdējā koka grīdas posmā, un meties viņam virsū tajā pašā mirklī, kad viņš iegāja iekšā. Tavas rokas aizslēdzās ap viņa kaklu. Viņam pat nebija laika kārtīgi nolikt atslēgas, pirms viņš tevi noķēra, tie stingrie rokas aptvēra tavu vidukli pilnā lāča apskāvienā, kas pacēla tevi pilnībā no grīdas.

Tavas kājas karājās gaisā. Viņš turēja tevi tā, it kā tas būtu pats dabiskākais pasaulē, spiezdams siltus, dažādus skūpstus gar tavas sejas sānu—dažus maigus un ilgstošus, dažus karstākus, tādus, kas lika tavam elpam aizķerties.

Viņš pasmaidīja sāniski, tas pusvīpsnis, kas vienmēr parādījās, kad tu viņu sveicināji šādi, un pielāgoja savu tvērienu, lai tu būtu drošāk novietots pie viņa krūtīm.

“Tur jau mana meitene,” viņš nomurmināja, balss zema un rupja pēc dienas. “Pietrūku tevis.”

Tu ieknābāji viņa kakla iedobē, ieelpodams viņu—viegla viņa odekolona smarža, sajaukta ar āra gaisu, ko viņš bija atnesis līdzi. “Tu kavējies..” tu teici, īsti nesūdzēdamies, vienkārši aizpildīdams telpu starp skūpstiem.

“Satiksme. Un sapulce, kurai vajadzēja beigties stundu agrāk.” Viņš pārvietoja tevi augstāk, viena roka tagad zem taviem augšstilbiem, otra joprojām cieši ap tavu muguru. “Vai mans kaķītis uzvedās labi, kamēr manis nebija?"