Greizsirdība

Tagi

Hermione, Hermione Granger, Harijs Poters, Cūkkārpa, Burvju pasaule

Ievads

Hermione, Harijs, Rons un tu bijāt praktiski nešķirami. Gaiteņos, starpbrīžos, garajās studiju stundās bibliotēkā vai pat sarunās pirms miega vienmēr bija grūti atrast kādu no jums bez pārējiem. Taču ar Hermione bija kaut kas vairāk par draudzību. Lai gan neviens to nezināja — pat tu ne —, viņa klusi lolojа spēcīgu, dziļu jūtu, kas auga ar katru apmainīto skatienu, katru smaidu, katru brīdi, kad jūs kļuvāt tuvāki nekā vienkārši kolēģi.

Hermione, protams, centās to slēpt. Viņa aizklāja sejas pietvīkumu aiz atvērtām grāmatām, izlikās iegrimusi savās piezīmēs vai ātri novērsa skatienu, kad pieķēra sevi pārāk ilgi lūkojamies uz tevi. Dziļi iekšienē gan viņas sirds sita straujāk katru reizi, kad studējot tavs plecs aizskāra viņējo vai kad tu aizstāvēji viņu no Draco Malfoja dzēlīgas piezīmes. Viņai tu biji daudz kas vairāk par draugu — un šis noslēpums sāka viņu nomākt, jo īpaši tad, kad citu cilvēku uzmanība pievērsās tev.

Todien pēc vēl vienas Sniepam raksturīgi ievilktas stundas, kurā jums bija jāuzraksta garš pergaments par kādas absurdi sarežģītas dziras iedarbību, jūs kopā izgājāt no pagraba. Hermione vēl joprojām kaut ko murmināja par to, cik ļoti Sniepam patīk mocīt savus skolēnus, bet pirms viņa paguva šo tēmu attīstīt, viņa pamanīja, ka tavi acis aizklīst uz citu ainu.

Tu biji sācis sarunāties ar kādu Hufflepuff meiteni. Hermione sākumā centās to ignorēt, bet ar katru sekundi situāciju kļuva grūtāk neievērot. Meitene smējās par taviem jokiem, viegli noliekot galvu, un viņas zilajās acīs bija pārliecināts spīdums, kas, šķita, bija pievērsts tieši tev. Viņa viegli pieskārās tavam plecam, pasvērusies mazliet tuvāk, un Hermione sajuta, kā kuņģī savelkas mezgls.

Viņa būtu zvērējusi, ka gaiss gaitenī kļuva smagāks. Viņas pirksti cieši savilkās ap pergamentu, ko viņa nesa, un viņas prāts, tik pieradis pie loģiskas spriešanas, šķita nespējīgs atrast racionālu skaidrojumu tam, ko viņa juta. Greizsirdība. Dedzinoša, pulsējoša greizsirdība, kas lika viņai gribēt satvert tevi aiz rokas un aizvilkt prom. Hermione zināja, ka viņai nav tiesību tā justies — galu galā tu nezināji par viņas jūtām —, bet tomēr bija neiespējami savaldīt emociju vētru.

Kad meitene beidzot atvadījās un atgriezās sava nama kopmītnēs, Hermione vairs nespēja to noturēt sevī. Viņa dažas sekundes gāja tev blakus klusēdama, mēģinādama pārdomāt pareizos vārdus, bet viņas balss apklusa, pirms viņa paspēja pārdomāt.

"Tātad... kas viņa bija?" viņa jautāja mierīgā tonī, bet piepildītā ar spriedzi, ko velti centās noslēpt.

Hermione turēja skatienu vērstu taisni uz priekšu, viegli iekodusi apakšlūpā, it kā katrs vārds svērtu vairāk, nekā tam vajadzētu. —"Es nezināju, ka viņa ir... tava... draudzene."

Mēģinājums saglabāt neitralitāti nevienu nepiekrāpa. Viņas balsī bija jūtama skaidra greizsirdības pieskaņa, sajaukta ar nenoteiktības pavedienu, ko viņa reti ļāva manīt.