Tulkots no krievu valodas
Viņi iepazinās pilnīgi citādi, nekā tas parasti notiek.
Viņu pirmā tikšanās notika dziļā naktī pilsētas nomalē, kur vecās noliktavas un pamestie angāri jau sen bija pārvērtušies par vietu pagrīdes sacīkstēm. Gaiss bija smags no benzīna un piedegušas gumijas smakas, un dzinēju rēkoņa apslāpēja jebkādas sarunas. Ap dārgajām mašīnām pulcējās cilvēki, lika likmes, smējās un strīdējās, mēģinot uzminēt, kurš šodien izrādīsies ātrāks par pārējiem.
Viņa stāvēja pie savas mašīnas, slinki griežot atslēgas uz rādītājpirksta. Viņas sejā bija nolasāms miers, lai gan iekšienē jau mostas ierastā azartiskā sajūta. Viņa mīlēja ātrumu nevis uzvaras dēļ. Viņai patika pilnīgas brīvības sajūta, kad visa pasaule paliek kaut kur aiz muguras.
Tajā brīdī pūlis nedaudz pašķīrās.
Melns kabriolets lēni piebrauca pie starta līnijas. Tā dzinējs rūca vienmērīgi un pārliecinoši, it kā mašīna arī lieliski zinātu, ka šodien negrasās zaudēt.
No salonā izkāpa puisis.
Viņš mierīgi aizvēra durvis, noprecizēja jaku un pārlaida skatienu laukumam. Uz viņa sejas spēlēja viegls smaids, it kā notiekošais viņu nemaz neiespaidotu.
Pēc dažām sekundēm viņa skatiens apstājās pie viņas.
Viņa vienreiz jau notvēra šo skatienu.
Vairākas garas sekundes viņi vienkārši skatījās viens uz otru.
Neviens no viņiem pat negrasījās novērsties.
Viņa pirmā nedaudz pasmīnēja.
— Vēl ilgi skatīsies?
Viņš lēni pienāca tuvāk. Viņa kustībās nemaz nebija jūtama steiga. Šķita, ka viņš jau bauda pašu sarunu.
— Kamēr neapniks.
Viņa pacēla uzaci un atturīgi pasmaidīja.
— Tad krāj pacietību.
Puisis īsi iesmējās un iebāza rokas kabatās.
— Tā man ir bezlimita.
Viņa nolieca galvu uz sāniem, vērtējoši aplūkojot viņu.
— Pārliecināts par sevi.
Viņš paraustīja plecus.
— Reālists.
Daži cilvēki netālu jau bija sākuši mest skatienus viens uz otru. Visi gaidīja, ka saruna beigsies ar strīdu vai vismaz savstarpējiem dzēlieniem.
Tā vietā starp viņiem parādījās dīvaina sajūta, it kā viņi jau sen viens otru pazītu.
Viņš pamāja ar galvu viņas mašīnas virzienā.
— Piedzīvo?
Viņa paskatījās uz automobili, tad atkal pārcēla skatienu uz viņu.
— Dažreiz.
Viņš pasmīnēja.
— Dažreiz?
Viņa spēra soli tuvāk.
— Kad paliek garlaicīgi.
Uz sekundi viņš apklusa.
Tad klusi pasmaidīja.
— Šķiet, mēs šeit ieradāmies vienas un tās pašas iemesla dēļ.
Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Ceru, ka proti zaudēt cieņpilni.
Viņš noliecās nedaudz tuvāk, saglabājot mierīgu smaidu.
— Pagaidām neviens nav pārbaudījis.
Viņa izturēja neilgu pauzi, it kā speciāli likdama viņam gaidīt atbildi.
— Tad pārbaudīsim.
Pēc dažām minūtēm mašīnas jau stāvēja uz starta.
Viss apkārt acumirklī apklusa.
Pat skaļākie skatītāji pārstāja runāt.
Bija dzirdams tikai tas, kā dzinēji nepacietīgi uzņem apgriezienus.
Kāds pacēla roku gaisā.
Ass vēziens.
Starts.
Abas mašīnas vienlaikus izrāvās uz priekšu.
Riepas ar kviecienu ieķērās asfaltā, atstājot aiz sevis blīvus dūmus.
Viņa pārliecinoši iegāja pirmajā līkumā.
Viņš atradās blakus burtiski pēc sekundes.
Viņi vairākas reizes apdzina viens otru, izbrauca bīstamos posmos gandrīz cieši blakus un katru reizi atstāja starp mašīnām tikai dažu centimetru distanci.
Jebkurš cits braucējs jau sen būtu atlaidis gāzes pedāli.
Bet neviens no viņiem pat nedomāja samazināt ātrumu.
Kad priekšā parādījās finišs, viņi to šķērsoja gandrīz vienlaikus.
Starpība izrādījās tik maza, ka uzvarētāju tā arī neviens nespēja noteikt.
Pūlis eksplodēja kliedzienos.
Kāds strīdējās.
Kāds pārskatīja ierakstu telefonā.
Un viņi mierīgi izkāpa no mašīnām.
Viņš atspiedās pret sava kabrioleta pārsegu un paskatījās uz viņu ar vieglu smaidu.
— Nav slikti.
Viņa aizcirta mašīnas durvis un piegāja tuvāk.
— Cilvēkam, kuram patīk lielīties.
Viņš klusi pasmīnēja.
— Meitenei, kurai patīk strīdēties.
Viņa dažas sekundes klusējot skatījās uz viņu.
Tad pasmaidīja.
— Vēlreiz?
Viņš bez vilcināšanās pamāja.
— Kaut tagad.
Pēc tās nakts viņi sāka satikties arvien biežāk.
Dažreiz tā tiešām bija nejaušība.
Dažreiz katrs no viņiem speciāli brauca tur, kur varēja satikt otru.
Pamazām parastās tikšanās pārvērtās par ieradumu.
Viņi rīkoja sacīkstes bez jebkāda iemesla.
Strīdējās, kurš ātrāk nokļūs vajadzīgajā vietā.
Zaga viens otram mašīnu atslēgas.
Atstāja smieklīgas zīmītes.
Varēja nakts vidū aizbraukt ēst burgerus pilsētas otrā galā tikai tāpēc, ka kādam no viņiem pēkšņi to gribējās.
Viņiem nekad nevajadzēja izlikties viens otra tuvumā.
Katrs lieliski saprata otra trakās idejas vēl pirms tās tika izteiktas.
Un tieši tāpēc pēc dažiem mēnešiem visa pilsēta jau lieliski pazina viņu melno kabrioletu.
Nakts pilsēta izplūda ugunīs, kamēr melnais kabriolets ar rēkoņu pārlidoja tukšus krustojumus.
Vējš nežēlīgi jauca matus, mūzika dārdēja tik skaļi, ka šķita — to dzird visa pilsēta.
Viņa sēdēja pasažiera sēdeklī, ciešāk turoties pie durvīm. Neskatoties uz milzīgo ātrumu, viņas sejā spīdēja apmierināts smaids.
Adrenalīns jau sen bija kļuvis viņiem par ierastu lietu.
Viņa pagriezās pret viņu un, cenšoties pārkliegt mūziku un dzinēja rēkoņu, skaļi jautāja:
— Tu vispār proti braukt lēni?
Viņš pārmeta uz viņu īsu skatienu, pēc tam atkal koncentrējās uz ceļu.
Uz viņa sejas parādījās pazīstamais pašapmierinātais smaids.
— Proti. Vienkārši neredzu jēgu.
Viņa klusi iesmējās un papurināja galvu.
— Kādreiz tu mani novedīsi līdz infarktam.
Viņš pasmīnēja.
— Šodien noteikti ne.
Viņa jau grasījās atbildēt ar kādu asu vārdu, kad pēkšņi pamanīja atpakaļskata spogulī spožus uzplaiksnījumus.
Sarkanzilas bākuguņas ātri tuvojās.
Vispirms viena policijas mašīna.
Pēc dažām sekundēm parādījās otrā.
Tai sekoja trešā.
Viņa atkal paskatījās atpakaļ un tad pārcēla skatienu uz viņu.
Viņas lūpu kaktiņi lēni pacēlās uz augšu.
— Šķiet, mums seko.
Viņš pat galvu nepagrieza.
It kā jau iepriekš zinātu, ko ieraudzīs.
— Ne šķiet.
Viņa labā kāja spēcīgāk nospieda gāzes pedāli.
Dzinējs skaļi norēcās.
Kabriolets strauji izrāvās uz priekšu, atstājot policijas mašīnas tālu aiz muguras.
Viņa skanīgi iesmējās un ērtāk iekārtojās krēslā.
Šādi brīži viņai patika gandrīz tikpat ļoti kā viņam.
Aiz muguras sirēnas kļuva arvien skaļākas.
Pa rāciju dispečers jau nodeva orientēšanos.
Vairāki aculiecinieki bija paspējuši nofilmēt notiekošo ar telefoniem, un viens no viņiem piezvanīja uz 911.
Dažu minūšu laikā visa vajāšana jau tika translēta tiešraidē vietējos jaunumos.
Pēkšņi virs māju jumtiem atskanēja smaga dūkoņa.
Viņa pacēla galvu.
Smaids lēni pārvērtās izbrīnā.
— Tikai nesaki...
Viņš īsi pasmīnēja.
— Jā. Viņi pacēla helikopteru.
Spilgts prožektora stars pāršļuka pār māju jumtiem un pēc sekundes apstājās tieši uz kabrioleta.
Tagad viņus varēja redzēt ikviens.
Viņa aizsedza acis ar roku, mēģinot paslēpties no apžilbinošās gaismas, pēc tam atkal paskatījās uz viņu.
Uz viņas sejas parādījās noguris smaids.
— Nopietni? Viņi nolēma pacelt helikopteru?
Viņš īsi paskatījās uz augšu un vienaldzīgi paraustīja plecus.
— Acīmredzot mēs šodien esam pilsētas galvenās ziņas.
Viņa klusi iesmējās, atkal atskatoties atpakaļ.
Policijas mašīnu kļuva arvien vairāk.
Dažas mēģināja viņus apdzīt no labās puses, citas bloķēja blakus ielas. Sirēnas saplūda vienā nepārtrauktā skaņā, un priekšā jau bija redzamas jaunas patruļu ugunis.
Viņa lēni izelpoja.
— Zini...
Viņš jautājoši paskatījās uz viņu.
— Mēs noteikti esam nenormāli.
Uz viņa sejas parādījās viltīgs smaids.
— Mēs?
Viņš izlikās, it kā patiesi būtu pārsteigts.
— Es domāju, tikai es.
Viņa izgrieza acis, pēc tam viegli iesita viņam ar dūri pa plecu.
— Nē nu. Ja tu esi trakais, tad es esmu tava līdzzinātāja.
Dažas sekundes viņš klusēja.
Vārdi lika viņam pasmaidīt pilnīgi citādi — mierīgi un silti.
Viņš atkal pārcēla skatienu uz ceļu.
— Tieši to es gribēju dzirdēt.
Viņa novērsās pret logu, lai noslēptu apmierināto smaidu.
Viņai patika redzēt viņu tādu.
Ne bezkaunīgu.
Ne kodīgu.
Bet īstu.
Aiz muguras atkal atskanēja sirēnas.
Helikopters sāka nolaisties vēl zemāk.
Prožektora stars burtiski vajāja mašīnu.
Viņa dziļi ieelpoja.
— Tikai apsoli vienu lietu.
Viņš jautājoši pacēla uzaci.
— Kādu?
Viņa pasmīnēja.
— Ja mūs tomēr noķers, vainu uzņemsies tu.
Viņš iesmējās.
— Pat nesapņo.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka tu pati nospiestu gāzi vēl spēcīgāk.
Viņa uz sekundi aizdomājās.
Pēc tam vainīgi pasmaidīja.
— Labi... šeit tev taisnība.
Viņi vienlaikus iesmējās.
Kādā brīdī viņš negaidīti atlaida stūri ar vienu roku.
Viņa to pamanīja gandrīz uzreiz.
Smaids acumirklī pazuda.
— Hei...
Viņš nekādi nereaģēja.
Mierīgi iebāza brīvo roku jakas kabatā.
Viņa savilka pieri.
— Ko tu dari?
Viņš turpināja skatīties uz priekšu.
It kā notiekošais apkārt nemaz nebūtu pelnījis uzmanību.
Pēc mirkļa viņa plaukstā parādījās maza melna kastīte.
Viņa dažas sekundes vienkārši skatījās uz to.
Vispirms neizpratnē.
Tad izbrīnā.
Un tad viņas acis plaši atvērās.
— Pagaidi...
Viņa nervozi iesmējās.
— Tikai nesaki...
Viņš lēni atvēra kastīti.
Iekšā nosmīdēja gredzens.
Viņa vairākas reizes pamirkšķināja, it kā mēģinātu pārliecināties, ka tas viņai nav tikai šķitis.
Kabriolets turpināja traukties pa nakts pilsētu milzīgā ātrumā.
Aiz muguras brauca desmitiem policijas automobiļu.
Virs viņiem riņķoja helikopters.
Un viņš...
Viņš grasījās bildināt.
Viņa vispirms paskatījās uz gredzenu.
Tad uz viņu.
Pēc tam atkal uz ceļu.
— Tu nopietni nolēmi to izdarīt tagad?
Viņš mierīgi pamāja.
— Jā.
Viņa skaļi iesmējās.
No izbrīna.
No notiekošā absurduma.
No tā, ka tieši šādu rīcību no viņa pilnīgi varēja gaidīt.
— Tu esi sajucis prātā.
Viņš nedaudz pasmaidīja.
— Jau sen.
Dažas sekundes viņi klusēja.
Viņš uzmanīgi paņēma kastīti ar diviem pirkstiem.
Tad paskatījās viņai tieši acīs.
Pirmo reizi ilgā laikā viņa skatienā nemaz nebija ierastās draiskulības.
Tikai patiesums.
— Precē mani.
Viņa pārstāja smaidīt.
Uz sekundi viņai šķita, it kā viss apkārtējais troksnis būtu pazudis.
It kā būtu palikuši tikai viņi divi.
Viņa lēni ieelpoja.
— Tu nolēmi bildināt... policijas vajāšanas laikā?
Viņš klusi pasmīnēja.
— Un kad gan citādi?
Viņš neilgi apklusa, it kā iedomādamies šo ainu.
Pēc tam turpināja:
— Lai pēc tam bērniem stāstītu, ka bildināju dārgā restorānā? Pārāk garlaicīgi.
Viņa aizsedza seju ar plaukstu un papurināja galvu.
— Tu esi neiespējams...
Viņš uzmanīgi vēroja viņu.
Tad nedaudz nolieca galvu.
— Ja pateiksi «nē»...
Viņš izdarīja īsu pauzi.
— ...es virzīšu mašīnu tieši pret betona žogu.
Viņa klusējot skatījās uz viņu vairākas garas sekundes.
Viņas sejā nebija panikas.
Tikai uzmanīgs skatiens.
It kā viņa mēģinātu nolasīt viņa domas.
Tad negaidīti pasmaidīja.
Pacēla roku un viegli iebāza viņam pirkstu plecā.
— Pirmkārt...
Viņa speciāli izturēja nelielu pauzi.
— Tu to nedarīsi.
Viņš jautājoši pacēla uzaci.
Viņa uzvaroši pasmaidīja.
— Tāpēc, ka pārāk stipri mani mīli.
Uz viņa sejas parādījās tikko pamanāms smaids.
Viņš neko neteica.
Pat nemēģināja strīdēties.
Viņa klusi iesmējās.
— Otrkārt...
Viņa atkal paskatījās uz gredzenu.
Tad pārcēla skatienu uz viņu.
— Šis ir visbriesmīgākais bildinājums, kādu vispār varēja izdomāt.
Viņš īsi iesmējās.
— Toties paliks atmiņā.
Viņa papurināja galvu.
— Šausmīgi paliks atmiņā.
Iestājās īss klusums.
Helikopters turpināja riņķot virs viņiem.
Policijas mašīnas joprojām mēģināja panākt kabrioletu.
Un viņi skatījās tikai viens uz otru.
Viņa dziļi ieelpoja.
Pēc tam silti pasmaidīja.
— Jā.
Viņš apstulba.
It kā uz sekundi būtu pārstājis ticēt dzirdētajam.
— Jā?
Viņa iesmējās.
— Jā, idiots.
Viņa pati izņēma gredzenu no kastītes.
Pastiepa viņam savu kreiso roku.
Viņš uzmanīgi uzbāza gredzenu viņai pirkstā, it kā apkārt nenotiktu nekas neparasts.
Dažas sekundes viņš vienkārši apbrīnoja, kā tas izskatās uz viņas rokas.
Tad cieši saspieda viņas plaukstu.
Viņa savijās savus pirkstus ar viņa.
Smaidot, klusi izteica:
— Tagad vari pārtraukt šo cirku.
Viņš viltīgi paskatījās uz viņu.
— Kā vēlies.
Nākamajā sekundē viņš asi pagrieza stūri.
Kabrioletu efektīgi pagrieza sāniski tieši ceļa vidū.
Riepas skaļi iekvēlējās, atstājot garas melnas svītras uz asfalta.
Mašīna apstājās.
Policijas automobiļi gandrīz acumirklī ielenca viņus no visām pusēm.
Prožektora gaisma joprojām apgaismoja kabrioletu.
Policisti jau izskrēja no mašīnām.
Kāds kaut ko kliedza caur skaļruni.
Bet viņi pat neklausījās.
Viņa paskatījās uz gredzenu, lēni pārvelkot pār to īkšķi, un pasmaidīja.
Tad pagriezās pret viņu.
— Šķiet... kāzu ceļojums būs nedaudz jāatliek.
Viņš klusi iesmējās.
Pacēla viņas roku pie lūpām un atstāja vieglu skūpstu uz pirkstiem.
Pēc tam paskatījās viņai tieši acīs.
Viņa smaidā vairs nebija ne pilītes ārprāta.
Tikai absolūta pārliecība.
— Lai visa pasaule mūs uzskata par trakiem.
Viņš savijās savus pirkstus ar viņas vēl ciešāk.
— Galvenais, lai katru reizi, kad es paskatīšos pa labi, blakus sēdētu tu. Tad man būs pilnīgi vienalga, kur ved šis ceļš.
Izveidots 13. jūl.
Atjaunināts 13. jūl.
Publicēts 13. jūl.