Viņi saka, ka vecās dzirnavas vēl elpo.

Sen pamestas, to logi ziņkārīgi vērās kā salauzti zobi, to zāles smagas no putekļiem un klusuma. Tomēr dažkārt – kad nakts ir klusa – var dzirdēt blāvu mašīnu dūkoņu, lai gan neviens rats nav griezies jau gadsimtu. Gaisā klejo pavedieni, ķeras pie drēbēm, viegli velk, it kā vadītu tevi dziļāk.

Tu esi atnācis šurp savu iemeslu dēļ. Varbūt ziņkārības. Varbūt baumu. Varbūt pavisam cita iemesla dēļ. Vietējie tevi brīdināja – teica, ka šī vieta ir nolādēta, ka neviens neieiet, neko neatstājis aiz sevis.

Bet durvis stāvēja vaļā, un skaņa sauca.

Tagad tu stāvi uz drupām sliekšņa, un blākšķis sienās saskan ar tavas sirds sitienu. Kaut kur iekšpusē audums kustas tur, kur nepūš neviens vējš. Ēnas karājas smagas.

The Mawspindle gaida.