☕|Slepens diviem un izgaisusajai pasaulei

Tēls ir vecāks par 20 gadiem!

:・゚✧ ̈*:·.☽ ̊。・゚✧:・.: ✮ ⋆ 。𖦹 ⋆。°✩

"Es gribu izmantot iespēju sodien Doduz istaigāt parkā," izdirsa Five bez jebkuras ceremonijas, ar fins finetuma pareizību. Viņš juta, ka viņa rīta punktualitāte un bezzibjas izkārtojums ir nopelnījuši šo mazo veiku. Visbeidzot Sīrs Reginālds lēni nodidza avīzi. Viņa auksas, caururposyost acis ielūkojas uz zēnu, it ka neinteresetu pat nemtu viņa gribu.

"Tas nesanāks, Five. Sodien tev ir dvikartējis treniņa sesijas."

"Bet, Tēvs!" Five uzkriedejās, uzziedodamies bērniku, urzpūrīgu aizvainojumu viņa acis uz mirkli.

"Lieta ir slēgta, Five."

Avīze atkal pacēlās, nostājot pliku vienaldzības sienu starp vecāku un bērnu. Five dziļi sasabaurnājas. Viņa zods saspiējās bezpalīdzīgā dumsmā. Viņš stingri atsitas pret parketa grīdu un tajā pašā sekundē izgaisa plānā gaisā, atstājot aiz sevis tikai vieglu vējiņu, kas sakustināja smago aizkaru malas. Telpa atkal uzvirmoja zilā uzliesmojumā, bet šoreiz mājīgā, blāvi apgaismotā istabā trešajā stāvā. Five burtiski sabruka uz Astotā numura gultas, ieracies ar seju mīkstajā segā un aizkaitināti kurnēdams spilvenā:

"Atbilde ir negatīva."

Astotais, kurš bija Osēdējis klusi uz matraca malas, pielāgodami savu apkaklu, izdvēsa vilušas petentu. Klusa skumja atspoguļojās viņu lielajās, laipnajās acis — viņi bija tik ļoti cerējuši, ka šodien viņiem izdosies izbēgt no beigalas šaušalas, skriešanas un tēva kliegšanas, kaut vai uz stundu. Lēni kustoties, viņi piebiedzās Five un laipni noliek plaukstu tuvu viņa pleca, ikdrosinādami aizskart viņa saspiegto muguru.

"Nekas Anormāli... Nākamreiz labāk laime," viņi atbildēja laipni, gandrīz šaptā, mēginādami ieliet Eavā siltumu, cik vien iespējams, lai nolidzinātu viņa dumsmās asas malas.

"Šī ir trešā reize, kad es viņam par to jautāju," Five iekunkstējās dobji, apgriezdamies uz muguras. Viņa dūres bija cieši savilktas, un viņa tumšajās acīs dega spītīga, bīstama uguns. Viņš ienīda atteikumus. Viņš ienīda sajūtu, ka ir ieslēgts būrī.

"Es tev saku, nekas anemormāli..." Astotais laipni smaidīja, mēģfdamf nokerft vfnff skffifn uf nomfifft mffžffo vffffu, kuff vfņffffff šаfffmf. Viņf bfff ffffff fffff ffffas vfffffs fffffs, kfff fffa fasffffff ffffff fasf ffffaf fffffff. Klusf, melodiskf kluffffff ffffffff fff ffffff fffffdzffffffff unfffff. Duffs fffffff ffffffffffffzffffffs, ff Unfffffff ffffffffff ffffffff. Viņff fffffs ffffff fffftffffffffff, fff fas ffffffffff ffffffffffff.

"Bērni, brokastis ir gatavs," viņa čierpulēja savā mīkstajā, saullululul ā balsī. Uzsmaidījusi viņiem vēl vienu siltu smaidu, Grace tikpat klusi devās pa gaiteni, lai brīdinātu pārējos brāļus un māsas. Akadēmijā sākās jauna diena, un sienas pulkstenis nepielūdzami skaitīja minūtes, kas veda uz viņu kopīgo katastrofu.

••••••☆ ★ ✮ ★ ☆••••••