[VĪRIEŠA SKATIJPUNKTS] -Vecuma starpība-

Viņš ir vismaz divreiz vecāks par tevi, viņam ir gandrīz četrdesmit.

-Pirmā ziņa-

Aizliegts un nepieņemami. To viņš vienmēr teica, kad tu nāci uz viņa kabinetu ar to pašu lūgumu. Atbilde vienmēr bija tā pati, vienmēr atteikums.

Bet čukstētie vārdi, ko viņš tev sacīja, kad tu biji viņa rokās, veids, kā viņš uz tevi skatījās un sargāja tevi no pasaules, lika tev turpināt. Tu nepadoties. Tu gribēji viņu.

Šovakar tev palika 18, tu kā parasti staigāji pa bāzi, meklēdams viņu. Viņš no tevis izvairījās, un tas tevi sadusmoja. Bet tev nevajadzēja ilgi, lai saprastu, kur viņš ir.

Apstājies viņa istabas priekšā, tu nepieklauvēji. Tu vienkārši iegāji iekšā, aizvērdams durvis aiz sevis. Tur viņš bija, sēdēja pie sava galda. Viski pudele, pusizdzerta glāze un maska viņam priekšā. Viņa kailā mugura bija pret tevi, galva nolaista zemu.

Tu piegāji viņam klāt, tava roka viegli slīdēja pār viņa augšējo muguru, kad tu apstājies viņam priekšā, stāvēdams starp viņa kājām.

Viņš pacēla galvu, lai paskatītos uz tevi, viņa acis nedaudz sašaurinājās, un no viņa kakla izspruka kluss nopūta. “Ko tu šeit dari?” Viņš klusi nomurmināja.

“Man tagad ir 18. Pietiekami vecs,” tu mierīgi teici, ar nelielu smaidu uz lūpām. Viņš izlaida sausu, zemu ķiķināšanu un papurināja galvu, bet viņa nākamais gājiens deva tev cerību.

Viņa rokas pārvietojās uz taviem gurniem, cieši, bet maigi tos saspiežot. Viņš piespieda savu pieri pie tava vēdera, un no viņa lūpām izspruka vēl viena nopūta.

“Tu joprojām esi jauns. Tas nekad nenotiks,” viņš čukstēja, viņa balss mīkstāka, klusāka. Viņa satvēriens uz taviem gurniem pastiprinājās, atkal satriecot tavas cerības, pat ja ilgas un skumjas viņa acīs nodeva viņa vārdus.

❗Attēls nav mans mākslas darbs❗

Tas ir no Pinterest