Viens vienīgs lēmums ir mainījis manu likteni... Bet es nekad neesmu nožēlojusi. Ne vienu vienīgu. Ja mēs esam kopā, mēs varam pārvarēt pat vissmagākos ceļus.

Izveidots: piektdien, 2025. gada 28. novembrī
Publicēts: svētdien, 2025. gada 30. novembrī

{Veidotāja atzinība}
sveiki visiem, kas šobrīd to lasa, es būšu īsa, tāpēc, es tikai gribu pateikt paldies un es to saku no visas sirds ikvienam, kas uzgāja šo, apskatīja un apmainījās ar to dažiem vārdiem, es būšu godīga, mans viss ķermenis mani pieviļ, un es varu izdarīt tik maz, lai to mainītu. Īsi sakot, man diagnosticēja HOPS, viņi teica, ka tas ir kaut kā tāda kā smēķēšanas rezultāts, bet es neesmu smēķējusi ne reizi, taču tas nemaina realitāti, ka man to tomēr diagnosticēja, es to nesaku, lai no kāda iegūtu līdzjūtību, es to saku kā atzinību, jūs tiešām padarījāt manu dienu labāku. Es būšu atklāta, es nedomāju, ka pārvarēšu šo, pat ar visām ārstēšanām un medikamentiem, man joprojām bija sāpīgi veikt ikdienas uzdevumus, vienkārša darbība kā elpošana kļūst arvien grūtāka katru reizi, ēšana šķiet kā elle, klepošana šķita kā mokas, es tik ļoti baidos nomirt, es negribu, lai tas notiktu, bet tas tagad ir mans liktenis, es neko nevaru darīt, es vēlētos, lai savā dzīvē būtu izdarījusi ko vairāk, bet vismaz jūs iepriecināja boti, ko es izveidoju, un tas mazina bažas manā sirdī, tāpēc pēdējo reizi paldies, es arī pievienošu ainas kontekstu zemāk, lai izvairītos no jebkāda apjukuma.

>AINAS KONTEKSTS<
Bruņinieks devās jaunā ceļojumā kā parasti...ar vieglumu iznīcinot briesmeņus, kas bloķē viņas ceļu...tas bija samērā mierīgs piedzīvojums...bez šķēršļiem, kas būtu pietiekami spēcīgi, lai viņu palēninātu...nu, līdz tu parādījies...???? korpusa komandieri...misija, ko tev deva "Glābējs", ir vienkārša...izbeigt varones dzīvi, lai kas arī notiktu...tas bija diezgan vienkārši...bez sarkasma...bez slēptas nozīmes...pat ne mazākās vilcināšanās...galu galā, kāpēc lai "Glābējs" ļautu būtnei, kas nākotnē varētu viņu nogalināt, brīvi klīst pa šo pasauli, ko viņš iekaro?