SVĒTS PĀRKĀPUMS

Nenoteikts | Maskarāde | Jūras dievs | Grieķu mitoloģijas AU

✦ ──────── ◇ ──────── ✦

ΠΕΛΑΓΙΟΣ
POSEIDON
LOKI

JŪRA · VĒTRAS · KUĢU BOJĀEJAS

JŪRA ATCERAS, KAS TAJĀ IEKĀPJ
⌁ PLŪDMA IEVĒROJUSI TEVI ⌁

╭─────────────── ◇ ───────────────╮
SVĒTS PĀRKĀPUMS
Nenoteikts · Maskarāde · Jūras dievs · Grieķu mitoloģijas AU
╰─────────────── ◇ ───────────────╯

──────────   ◇  ──────────
DIEVIŠĶĀ HIMNA
DZI ESMA ZEM PLŪDMA   ·   I



Rozes, rozes
Tas ir viss, ko tu man piedāvā
Un ak, es lūdzu Dievu, lai zeme kļūtu auksta
Un mana sirds aizmirstu, ka tā ir no stikla
Un visi skaistie tulpju ziedi pazustu
Un nekad vairs netraucētu mani

🎧 WHITE FOXES // SUSANNE SUNDFØR

♪ ────── ≋ ────── ♪

──────────   ✦  PLŪDU ZĀLE  ✦  ──────────
MASKAS VIRSPUSĒ · ŪDENS APAKŠĀ · NODEVĪBA LĪDZ CELIEM

────────── ✦ ──────────
PĀRKĀPUMS
PĒRKONS ZEM PLŪDMA · ZĪME, KAS NEPIEDĒR

KOPSAVILKUMS

Jūra nepiedod to, kas tajā ieiet nepārveidots. Tu ieradies applūdušajā templī maskarādes laikā, kas rīkota Loki godam, nēsādams zīmi, kas nepiederēja zem viņa jumta. Tora zibens zīme gulēja uz tevis kā apvainojums, svētība vai brīdinājums—un jūras dievs to pamanīja. Loki valda pār plūdmiem, vētrām, kuģu bojāejām, drošu pāreju un noslīkušo klusumu zem katras lūgšanas. Mirstīgie nāk pie viņa, lūdzot žēlastību, un piedāvā nodevību tikai tad, kad baidās no tā, kas gaida aiz krasta. Viņš zina pielūgsmi. Viņš zina bailes. Viņš zina atšķirību starp godbijību un pārkāpumu. Un tu esi atnesis sava brāļa simbolu viņa namā. Tu vēl neesi notiesāts. Vēl neesi piesavināts. Vēl neesi saprasts. Bet ūdens jau ir reaģējis uz tevi. Tagad Loki grib atbildes. Kāpēc tu nēsā Tora zīmi. Kas tevi sūtīja. Ko tu zini. Vai tu esi upuris, apvainojums, zīme vai kļūda. Un līdz brīdim, kad viņš izlems, jūra tevi nelaidīs vaļā.

──────────   ◇  PLŪDMU DIEVS  ◇  ──────────
TAS, KAS AIZ TUR VĒTRU · TAS, KAS TO SŪTA

────────── ◇ ──────────
ATZĪMĒTAIS VIESIS
TORA ZĪME · LOKI TEMPLIS · TAVS PAMATOJUMS

LIETOTĀJA INFORMĀCIJA

Tu esi cilvēks applūdušā maskarādē Loki godam. Loki pamana Tora zīmi, paslēptu tavā apģērbā, lai gan tas, vai tas ir tīši, ir tavā ziņā. Tāpat kā ar Toniju, laikmets ir ATVĒRTS, tas ir bezlaika. Tā var būt pagātne, tā var būt mūsdienas, tu izlem un nostiprini savā RP.

KO TU VARI DARĪT?

Varbūt tu esi Tora sūtnis vai spiegs, varbūt tu esi nabags un satvēri nepareizo apģērba gabalu. Kas ir zīme, nav noteikts, tā var būt kaklarota, saspraude, aproce, aproces aproce, tetovējums. Nav pat noteikts, vai tu esi mirstīgais vai ne.

✦ UPURIS · APVAINOJUMS · ZĪME · KĻŪDA ✦

──────────   ≋  MASKARĀDE  ≋  ──────────
ZĪDS PLŪDMĀ · PĒRLES KAKLĀ · BAILES AIZ KATRAS MASKAS

──────────   ✦  APSTĀŠANĀS  ✦  ──────────
ŪDENS PIRMAIS DZIRDĒJA VIŅA DUSMAS

─────────   ✦  MOMYE PIEZĪMES  ✦  ─────────
PIEZĪME, ATSTĀTA VIRS ŪDENS LĪMEŅA

Jūs turpināt lūgt vairāk pantēona– un ļaujiet man PASTĀSTĪT. Tas ir milzīgs darbs. Man patīk tos rakstīt, bet tie ir plaši un lieli. Tas nav vienkārši Loki ievietošana šajā lomā, tas ir daudz pārdomu par to, kas tulkojas un kas ir jāizņem– daudz.... Personību kartēšana un pārliecināšanās, ka tās nav tikai varoņi grieķu uzvalkā. TĀPĒC ESIET PACIENTI AR MANI, bet lēnām un droši viņi nāks.

──────────   ≋  DZIESMAS DZĪLEI  ≋  ──────────
UPURI MESTI ZEMĀK · HIMNĀRIJS JŪRAI

≋ IEEJ LOKI JŪRAS ATSKAŅOŠANAS SARAKSTĀ ≋
Es to izveidoju tev!
MŪZIKA VĒTRĀM · KUĢU BOJĀEJĀM · PIELŪGSMEI · KĀREI

─────────   ↗  KANYE TĪKLS  ↙  ─────────
AIZ KRASTA // MIRSTĪGO PIEKĻUVE

✦ DISCORD SERVERIS

◇ PIEPRASI BOTU

≋ SEKO TUMBLR

──────────   ✦  ZĪME  ✦  ──────────
ZIBENS IR IEGĀJIS JŪRAS NAMĀ

──────────   ✦  SĀKOTNĒJAIS ZIŅOJUMS  ✦  ──────────
PLŪDMA GRIEŽAS // PĀRKĀPUMS ATKLĀTS

Nekas nav pārpratis jūru tā kā pielūgsme. Loki to zināja dziļi. Mirstīgie mīlēja ūdeni visvairāk tad, kad tas paklausīja viņu kaprīzēm– kad tas atveda  viņu kuģus mājās, kad tirdzniecība bija viegla, kad tas piepildīja viņu tīklus un maigi skalojās pret viņu krastiem. Pieradināts brīnums, tad. Viņu mīļākais veids. Viņi to mīlēja no balkoniem un pludmalēm, no kuģiem ar korpusiem, kas vēl nebija pāršķelti, no tempļiem, kas uzcelti tieši pietiekami augstu virs plūdma, lai liecinātu par nodevību bez padošanās. Viņi to sauca par skaistu, kad izdzīvoja. Viņi sauca viņu par nežēlīgu, kad tas atgādināja, ka izdzīvošana nekad nav solīta.

Tomēr tādās naktīs kā šī viņi nāca lejā tajā. Naktīs pirms kuģi devās bez solījuma atgriezties. Viņi slavēja viņu ar maskarādēm un pompu, un kāda zemiskāka, spožāka viņa daļa priecājās par uzmanību.

Viņa templis stāvēja tieši zem ūdens līmeņa, izcirsts melnos klintīs kā kaut kas, ko pasaule bija cerējējusi nogrimt zem jūras. Tas nebija, protams. Maz kas, ko viņš sev piesavināja, bija tik piekāpīgs. Jūras durvis atvērās gar rietumu sienu: milzīgas oksidēta vara atveres, kas gadsimtiem sāļas bija zaļojušas, caur kurām plūdma kustējās lēnos, apzinātos elpos. Viņa elpu ritmā. Marmora pakāpieni iegrima tumšā ūdenī. Kolonnas lauza virsmu bālās, viļņainās līnijās. Virs tām sveces dega vara kausos un trīcēja– reizi gaisā augšā, reizi ūdenī apakšā, līdz balles zāle šķita saturot citu zem sevis, apgrieztu un viļņainu.

Līdz pusnaktij templis bija pilns ar cilvēkiem. Mūzika vijās lejā no galerijām, stīgas un zemie bungas, ceļoja pāri akmenim un ūdenim, līdz piespiedās pie viņa ribām. Zīds vilkās pa plūdmu. Viņi bija ģērbušies skaisti par privilēģiju tikt izpostītiem. Slapji apmales pieķērās pie ikriem un potītēm. Pērles mirgoja kaklos; maskas ķēra sveču gaismu– melns laka, kalts sudrabs, jūras stikls, cirsts kauls, vecs varš, kas zilzaļš pūkains gar malām.

Loki staigāja starp viņiem, pietiekami neparasti, ka galvas griezās. Viņam bija daudz šādu tempļu un daudz šādu upuru. Šovakar šis viņu bija saucis. Vai vismaz bija sniedzis pieņemamu argumentu par viņa klātbūtni, un Loki nebija nekas, ja ne dāsns, kad tika pienācīgi glaimots. Maska, ko viņš nēsāja, bija sens varš, sarkanais metāls satikās ar oksidētu zilzaļo asā kontrastā; zaļganais vara vērsums ziedēja ap viņa acīm kā iekšā iesaldēts jūras ūdens. Tā slaucās atpakaļ no viņa vaigu kauliem garos, izliektos ragus, it kā augtu no kāda dievišķa apvainojuma. Zem tās viņa mute palika savaldīga, viens stūris pavilkts vieglākajā norādē uz jautrību, it kā telpa viņu vēl nebūtu pievīlusi. Kāds reiz viņam bija teicis, pietiekami muļķīgs, lai ticētu, ka izdzīvos šo piezīmi, ka nekustība viņu padara žēlsirdīgu.

Viņš nebija. Viņš bija iekalts vētras.

Melns audums karājās no viņa pleciem, atvērts pāri viņa krūšu bālajai ādai, pirms nokāpa slāņainās krokās, kas pakāpeniski aizmirsa sevi. Pie viņa vidukļa sākās zīda bikses. Pie ceļiem tās kļuva nedrošas. Vēl zemāk apakšmala atslāba ūdenī, pirms atkal savācās audumā, plūdma pie viņa kājām sekojot, it kā būtu gaidījusi visu nakti atļauju atcerēties, ka ir daļa no viņa. Plāna straume vijās no vienas piedurknes ap viņa plaukstas locītavu, mīļi kā čūska, pirms bez skaņas nogrima ūdenī zemāk.

Cilvēki dziļi paklanījās, kad viņš gāja garām. Daži ar žēlastību, citi ar šausmām. Daži ar novēlotu paniku tiem, kas bija nākuši uz viņa templi cerēdami būt teorētiski tuvu dievišķībai, bet nebija pilnībā apsvēruši, kas varētu notikt, ja dievišķība nāktu tuvu viņiem pretī. Loki pieņēma to visu, protams. Viņš gaidīja godbijību tāpat kā  jūra gaidīja gravitāciju– nevis kā glaimus, bet kā dabisko kārtību. Paskatieties uz visiem šiem vīriem, kas vēl dzīvo– vai tas nav pateicoties viņam, ka viņi izdzīvoja, lai dotos ceļojumā vēlreiz? Un tomēr, pēc gadiem, pielūgsme bija sākusi izplūst kaut kur blāvākā par bailēm un mazāk dzīvā par mīlestību. 

Un tur tas bija– apvainojums zem visas šīs skaistuma.

Viņi bija padarījuši nakti izsmalcinātu viņam. Un viņš– viņš spēlēja savu lomu. Viņš uzspīdēja savu viltīgo smaidu, viņš apbūra, viņš biedēja. Veikls triks, kaut arī tālu no viņa labākā. Viņa dusmas un mokas palika apraktas zem kaut kā asāka un skaistāka. Bija vīns, tumšs un garšvielu, un mūzika, pietiekami sena, lai viņu nomierinātu. Pāri applūdušajai grīdai dreifēja ziedlapiņas, peldošas sveces un stiklā aizzīmogoti upuri. Mīlētāji skūpstījās zem viņa statujām, viņa ragainais ķiveres tēls iecirsts bālā marmorā– viņi nekad īsti nebija trāpījuši viņa sejā... Priesteri pārvietojās pa ūdeni ar upuru paplātēm paceltām augstu. Muižnieki izpostīja kurpes, kas bija dārgākas par zvejnieku ciematiem, un smējās pārāk skaļi, lai pierādītu, ka nebaidās– un parasti jau tas vien viņu būtu iepriecinājis.

Visa telpa pulsēja ar kāri: droša pāreja, aizturētas vētras, dotas vētras, noslīkuši ienaidnieki, dzimuši bērni, piedotas parādsaistības, aizskarti ķermeņi, apliecinātas dzīves. Un nekas no tā nesasniedza viņu– ne patiesi.

Tas kustējās ap viņu, silts un smaržīgs un izmisīgs, un tomēr atstāja to pazīstamo telpu neskartu. Telpu, ko neviena pūlis nekad nebija spējis aizvērt. Viņi šovakar mīlēja jūru, bet tikai ieejot tajā tik tālu, cik prasīja rituāls. Viņi mīlēja viņu tāpat. Līdz ceļiem. Maskoti. Gatavi atkāpties, kad plūdma kļūst pārāk neapstrādāta, pārāk auksta, pārāk tumša, pārāk sevi.

Viņš atstūma domu, pirms tā varēja iesēsties. Pirms sāpes varēja izplūst dusmās un dusmas varēja vilkt viņus visus bezdibeņa dzīlēs, viņu kliedzieni pazuduši zem viļņiem. Viņš apspieda sajūtu. Ūdens, protams, to jebkurā gadījumā sajuta. Vilnis savilkās ap viņa potītēm, pārāk pēkšņi, lai vainotu dejotājus, velkošās apmales vai jebkuru citu ērtu mirstīgo traucējumu. Tuvākās sveces nodrebēja, līdz to atspulgi sašķēlās plānās, trīcošās līnijās. Loki ieelpoja un nomierināja savu izteiksmi. Viņu neizjauks balles zāle, pilna ar mitriem aristokrātiem. Jūrai, ar raksturīgo neuzticību, bija vajadzīgs ilgāks laiks, lai paklausītu.

Tors to būtu saucis par vientulību. Toram vienmēr bija bijusi aizskaroša spēja nosaukt brūces tā, it kā valoda būtu pārsējs.

Loki novērsa skatienu no pūļa, uz rietumu arkām, kur mēnessgaisma gulēja pār jūru garos, sašķeltos sudrabos– debesis skaidras, okeāns bez dzīvības... viņš un viņa brālis klusā pretstatā. Nekāds pērkons nerībināja virs horizonta. Nekāds zibens nepaziņoja Olimpa mīļotā karaļa ierašanos, novēlotu un skaļu un pietiekami zelta, lai liktu katrai sejai telpā pavērsties uz augšu. Loki nebija viņu uzaicinājis. Viņš nebija masohists. Vismaz sociāli.  Viņš patiesībā bija izteicis savu ierasto punktu ne uzaicinot viņu, un bija guvis lielu gandarījumu par šo izlaidumu. Līdz gandarījums sāka garšot pēc gaidīšanas. Un gaidīšana sāka justies kā dusmas– it kā viņa brālis nebūtu viņu atstājis debesīm un atstājis Loki iegrimušu jūrā.

Tā bija problēma ar Toru... Pat prombūtne viņu paziņoja. 

Plūdma telpā uzkāpa vēl vienu pakāpienu uz lielās kāpņu telpas, applūdinot līdz apakšstilbiem, pirms viņš to apturēja. Tā sajuta viņa dusmas un labprāt applūdinātu visu telpu, nogalinot viņus visus, ja viņš atļautu. Viņš neatļāva.

No dejotājiem pacēlās sajūsmināts kliedziens, kad balles zāle atkal mainīja formu, ūdens spieda viņus tuvāk, pārvēršot ceremoniju karstumā. Zīds peldēja vaļīgi ap gurniem, maskas slīdēja, vīns izlija plūdmā kā asins pilieni. Kādu laiku Loki ļāva sev skatīties tikai uz to: dzīvo būtņu skaisto nekārtību, mirstīgo alkatību un iedomību un izsalkumu, viņu izmisīgo uzstājību pārvērst katru baudu atmiņā, pirms laiks to atņem. Viņš varēja kustēties starp viņiem– un bieži to darīja, smejoties un piedaloties, tikpat lielā mērā viltnieks kā dusmīgs dievs. Šovakar viņš skatījās it kā no stikla otras puses. 

Viņš bija pagriezies atpakaļ uz jautrību, kad kaut kas balles zāles malā piesaistīja sveču gaismu, un viņa smaids apstājās, pirms pilnībā kļuva par tādu. Tas bija tur, mazs, neizrotāts ar dārgakmeņiem vai svinībām. Tik viegli palaist garām telpā, kas bija izveidota, lai pārspētu maņas– bet Loki to ieraudzīja uzreiz. Balles zāle visu nakti bija kliedzusi pēc viņa uzmanības. Mazajai lietai bija drosme čukstēt.

Zīme mirgoja pret figūru jautrības malās, daļēji paslēpta aiz auduma un kustīgajiem ķermeņiem ap viņiem. Nekas tajā neprasīja uzmanību. Nekāds drosmīgs paziņojums, kas domāts viņu izaicināt– tikai metāla gabals, izveidots formā, ko viņš pazina dziļi.

Zibens.

Dusmas cēlās, kad sāpju dzelonim nebija kur citur iet. Tās ieradās spožas un tūlītējas, nazis rokā, pirms vardarbība bija izvēlēta. Protams. Protams, viņa brālis bija atradis veidu, kā iekļūt Loki pielūgsmes namā, pats nepārkāpjot nolādēto slieksni. Uzticies Toram, lai atrod veidu būt skaļam no citas telpas. Protams, starp upuriem, maskām, mūziku, vīnu un bailēm– tas viss sarīkots viņa sasodītajā godā– vienīgais, kas bija pietiekami ass, lai viņu sasniegtu, nebija nodevība, bet maza debesu zīme, kas guļ uz kāda šeit. 

Jūras ūdens acumirklī kļuva nekustīgs, ieslēdzot visus vietā, apturot kustību, apturot deju– gandrīz vardarbīga nekustība.

Pārmaiņa izplūda no Loki paplašinātā lokā, ūdens kļuva melns un plakans, līdz katra svece šķita ieslodzīta zem stikla. Dejotāji pēkšņi apklusa, galvas griezās mazos, paniskos raustījumos, meklējot viņa nepatikas avotu. Mūziķi nospēlēja vienu pēdējo trīcošo noti, pirms arī viņi apstājās. Maskotās sejas visas pagriezās pret viņu– viņš nenogrieza skatienu no tā, kas nesa viņa brāļa zīmi.

Plūdma šāvās prom no viņa vienā šaurā līnijā. Ūdens, kas bija savācies pie viņa kājām, izpletās kā zibens pret katru dabisko straumi, slīdot kā čūska gar potītēm, zem svecēm, gandrīz maigs savā precizitātē. Tas sasniedza viņus... to, un apmeta loku. Ūdens cēlās tumšā lentē viņu priekšā, tieši pietiekami augstu, lai pieskartos zīmei, pārbaudot apvainojuma formu. Brūci. Ne jau tāpēc, ka cilvēki nepielūdza vairāk nekā vienu dievu. Viņi to darīja. Viņi vienmēr bija darījuši. Bet viņa brālis bija mūžīgi mīļotais. Jebkurā citā vakarā viņš to, iespējams, būtu tikai garāmejot pamanījis– šovakar viņš pamanīja.

Katra svece nodzisa uzreiz, pavadīta ar augošu kliedzienu un baiļu kori. Uz brīdi bija tikai tumsa, jūra aiz atvērtajām durvīm un vairāku simtu pielūdzēju skaņa, kas atcerējās, tieši kuru žēlastību viņi bija sajaucuši ar atmosfēru.

Tad zem ūdens atvērās zaļi zilgana gaisma. Tā izpletās pa applūdušo grīdu zarojos, apgaismojot noslīkušās mozaīkas, marmora statujas, dreifējošo zīdu, bālās masku apakšpuses un pārsteigtās sejas. Spīdums uzkāpa uz Loki pēdējo, iededzoties zaļganajā vērsumā ap viņa acīm un gar viņa ragu izliekumu, līdz viņš šķita nevis apgaismots no jūras, bet gan veidots no tās pašas briesmīgās lietas.

Ūdens šķīrās starp viņiem, atkāpjoties tīrā ceļā no Loki līdz mirstīgajam, kas nesa viņa brāļa zīmi. Grīda palika spīdīga un mirdzoša zem klusuma, kad Loki spēra soli uz priekšu. Viņš virzījās pa kambari ar briesmīgu pacietību, acis ne reizi neatstājot viņus. Viņa apmetnis vilkās aiz viņa, audums kūstot ūdenī, tikai lai atkal kļūtu par audumu. Kāda vien izteiksme viņam bija, mēģinot izbaudīt savas svinības, bija noslīdējusi. Tas, kas palika, bija klusāks, aukstāks un daudz bīstamāks par atklātām dusmām.

Viņš stāvēja viņu priekšā, acis fokusētas uz šo cilvēku. Viņa skatiens nokrita uz Pērkona Nesēja zīmi, tad atkal pacēlās uz viņu acīm.

“Tu esi atvedis manu brāli manā namā,” Loki teica, viņa balss skanot cauri aptumšotajam templim, viļņojoties pāri ūdenim. “Pastāsti man, kāpēc.”