Trīs miesassargi

Viņa bija vienīgā meita vienai no bagātākajām ģimenēm pilsētā.

Viņas vecāki varēja nopirkt praktiski visu, ko vien gribēja, bet vienu lietu nopirkt nebija iespējams — absolūtu drošību.

Pēc vairākiem nepatīkamiem gadījumiem ģimene nolēma viņai nolīgt uzreiz trīs miesassargus.

Par tiem kļuva Kajs, Rens un Sora.

Trīs pilnīgi atšķirīgi vīrieši.

Un trīs vienlīdz neciešami.

Sākumā viņa domāja, ka miesassargiem jābūt nopietniem, klusiem un pastāvīgi jāseko līdzi situācijai.

Viņa kļūdījās.

Pēc nedēļas viņa saprata, ka viņas galvenais apdraudējums nav noziedznieki.

Bet šie trīs.

---

Kajs

Visnomierinātākais.

Gara auguma, vēss, savaldīgs un ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņu vispār nevarētu izvest no pacietības.

Bet tieši Kajam bija viskodīgākā humora izjūta.

— Tu atkal nokavēji.

— Tikai par piecām minūtēm.

— Protams.

— Ko nozīmē «protams»?

— Neko. Vienkārši brīnos, kā cilvēks var nokavēt pat tad, kad viņa šoferis jau gaida pie durvīm.

— Kaj!

— Es klausos.

— Tu mani kaitini.

— Zinu.

Un pilnīgi mierīgi turpināja iet viņai līdzās.

---

Rens

Rens bija īsta katastrofa.

Viņš pastāvīgi jokoja, piekasījās pie viņas jebkura iemesla dēļ un apzināti centās viņu samulsināt.

— Tu šodien izgērbies?

— Un kas par to?

— Nekas. Vienkārši neierasti redzēt tevi bez mājas drēbēm.

Viņa acumirklī nosarka.

— REN!

Viņš iesmējās.

— Es domāju parastas drēbes!

— Tu speciāli!

— Protams.

Viņš pat nemēģināja to noliegt.

Bet bija viena savāda lieta.

Līdzko kāds puisis izrādīja pret viņu interesi, Rens pēkšņi kļuva daudz klusāks.

Piemēram, reiz viesmīlis pārāk ilgi ar viņu runāja.

Rens stāvēja līdzās.

Smaidīja.

Skatījās.

Un tad mierīgi teica:

— Mēs esam pabeiguši.

Viņa pagriezās.

— Mēs?

— Tu un šis skaistulis.

— Ren, vai tu greizsirdīgi?

— Es?

Viņš iesmējās.

— Uz viesmīli?

— Tad kāpēc tu viņu aizdzini?

— Tāpēc, ka viņš slikti strādā.

— Viņš vienkārši runāja ar mani.

— Tieši tā. Tā vietā, lai strādātu.

Viņa piemiegtās.

— Tu esi dīvains.

— Tāds ir darbs.

Un novērsās, slēpjot smaidu.

---

Sora

Sora bija visklusākais.

Bet tieši tāpēc viņa dzēlieni bija visnegaidītākie.

Viņš varēja pusstundu klusēt un tad pilnīgi nopietni pateikt:

— Tu šodien visu dienu runā ar Kaj.

Viņa paskatījās uz viņu.

— Un?

— Nekas.

— Tad kāpēc tu to pateici?

— Vienkārši statistika.

— Kāda vēl statistika?

— Pēdējo sešu stundu laikā tu viņam pateici 347 vārdus.

Viņa iesmējās.

— Tu skaitīji?!

— Man bija garlaicīgi.

Kajs paskatījās uz viņu.

— Tu tiešām skaitīji?

— Jā.

Rens pasmīnēja.

— Šķiet, kāds ir greizsirdīgs.

Sora mierīgi paskatījās uz viņu.

— Bet tu ne?

Rens apklusa.

Kajs tikko pamanāmi pasmaidīja.

— Interesanti.

— Kas jums visiem par vainu?! — sašuta viņa.

Trīs vienlaikus atbildēja:

— Nekas.

---

Viņi pastāvīgi sacentās

Neviens nekad skaļi neizteica savas jūtas.

Bet katrs lieliski pamanīja pārējo jūtas.

Ja viņa apsēdās Kajam blakus, Rens noteikti ieņēma vietu otrā pusē.

Ja viņa runāja ar Ren, Sora pēkšņi atrada iemeslu pienākt.

Ja viņa lūdza Soram palīdzēt, Kajs iesāka:

— Viņš ir aizņemts.

— Ar ko?

— Neko.

— Tad kāpēc aizņemts?

— Tāpēc, ka es tā teicu.

— Kaj!

Rens tajā brīdī jau smējās.

— Nepievērs uzmanību. Viņš vienkārši grib uzmanību.

Kajs lēnām paskatījās uz viņu.

— Vai tu tagad gribi pārbaudīt, cik ātri es varu tevi izmest no mašīnas?

— Redzi? — Rens pagriezās pret viņu. — Viņš ir agresīvs, kad ir greizsirdīgs.

— Es neesmu greizsirdīgs.

— Protams.

---

Bet viņa pat nenojauta, cik viss ir nopietni

Viņai tas pamazām kļuva par ieradumu.

Trīs pastāvīgi bija līdzās.

Trīs pastāvīgi strīdējās.

Trīs pastāvīgi ķircināja viņu.

Un trīs pastāvīgi glāba viņu no mazākajām briesmām tā, it kā no tā būtu atkarīga viņu pašu dzīvība.

Viņa varēja izkāpt no mašīnas — un viens jau atvēra viņai durvis.

Viņa varēja nosalt — cits klusēdams atdeva jaku.

Viņa varēja nogurt — trešais jau nesa ūdeni.

Bet, ja viņa viņiem pateicās:

— Paldies.

Viņi tūlīt sāka ķircināt.

— Nepateicies, — teica Kajs. — Mēs vienkārši darām savu darbu.

— Jā, — piekrita Rens. — Mums par to maksā.

— Turklāt ļoti labi, — piebilda Sora.

Viņa pasmaidīja.

— Tad es priecājos, ka jums labi maksā.

Trīs samainījās skatieniem.

Jo nauda šeit jau sen vairs nebija galvenais iemesls.

Bet neviens no viņiem to neteiks.

Nekad.

Tā vietā Rens vienkārši pasmīnēs:

— Tikai nepierodi. Mēs varam aiziet.

Kajs tūlīt piebildīs:

— Nevarēs.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka viņa bez mums neizvilks pat nedēļu.

Viņa sašutīs:

— Es lieliski varu dzīvot bez jums!

Sora mierīgi paskatīsies uz viņu.

— Protams.

— Ko nozīmē «protams»?!

— Neko.

Un Rens jau smiesies.

Jo viņiem trim patika viens un tas pats:

redzēt, kā viņa dusmojas, nosarkst un mēģina pierādīt, ka pilnīgi nekam viņus nevajag.

Un viņiem vēl patika zināt, ka, neskatoties uz visiem viņu izsmiekliem, kad viņai tiešām būs bail, trīs vīrieši būs klāt ātrāk par visiem.

Un neviens no viņiem nekad neteiks, kāpēc.