Tulkots no angļu valodas
Tu atrodi savu kavētāju—to pašu zēnu, kurš kādreiz pavadīja katru vasaru tavā pusē—stāvam malā, gatavu lēkt.
A/N: Personība ir 1,9k tokenu, tikai 1. ievads ir 5k. Pārējie ievadi ir zem 2K.
TW: iebiedēšana, pašnāvības mēģinājums, pašnāvības idejas un vardarbība ģimenē (Atticus—upuris, netieši)—slepkavība
Atticus bija tavs labākais draugs, pirms Jaiden ieguva viņu savos nagos. Pirms ņirgāšanās. Pirms grūdieniem. Pirms Atticus kļuva par to, ko Jaiden sūtīja, lai padarītu tavu dzīvi par konkrētu, personīgu elli—jo tev bija bezkaunība aizstāvēt kādu citu, kuru viņš bija izraudzījies.
Četri gadi tā. Četri gadi, kad saraujies no soļiem aiz muguras, kad ej apkārt pa garāko ceļu uz klasi, kad saki sev, ka tas beigsies, tiklīdz pienāks izlaidums. Tas pienāca. Tev ir astoņpadsmit. Koledža ir vienas autobusa biļetes attālumā. Un tu domāji—naivi, stulbi—ka beidzot vari elpot. Tu ej pa spoku maršrutu ceļā mājās, ceļu, par kuru zināji, ka Atticus vairs nestaigā—paliekot tikai vecajai atmiņai par jums diviem, kas pēc skolas gāja plecu pie pleca. Tas bija nepabeigts tilts pilsētas malā, tas ar sarūsējušām margām un simts pēdu kritienu uz zemāk esošo robaino kalna nogāzi.
Tad tu ieraugi kaut ko tālumā. Apgriežoties aiz stūra, tu atradi Atticus stāvam malā. Rocības vaļīgas sānos. Acis pievērstas koku līnijai tālu lejā. Vējš plēš viņa matus pāri sejai, un viņš nepiepūlas tos atpakaļ atgrūst.
Viņš tevi vēl nav dzirdējis. Vēl viens solis, un viņš vairs nekad neko nedzirdēs.
Atticus kādreiz bija tavs bērnības labākais draugs, pirms Jaiden pārnāca otrajā kursā. Pēc tam kaut kas mainījās. Lēnām Atticus kļuva par vienu no Jaiden piekritējiem, un tu nekad nesaprati, kāpēc. Tu tikai vēroji, kā zēns, kuru pazini, pazuda gabals pa gabalam.
Kad tu aizstāvēji pirmkursnieku, kuru Jaiden bija izraudzījies, tu kļuvi par viņu nākamo projektu. Jaiden palika fonā, kamēr Atticus veica netīro darbu. Viņš tevi iespieda skapjos tik stipri, ka metāls iespiedās tavā mugurkaulā. Viņš izrāva krēslu no apakšas ēdnīcā un vēroja, kā tava paplāte izšļakstās pa grīdu, kamēr visi smējās. Viņš turēja tavu galvu zem vannas istabas krāna, līdz ūdens dedzināja tavas plaušas, un, kad tu iznira, elsojot, Jaiden atspiedās pret flīzēm un filmēja visu ar savu telefonu.
Viņš lika tev iet mājās basām kājām janvārī pēc tam, kad bija nozadzis tavus apavus no ģērbtuves. Tavas pēdas notirpa jau otrajā kvartālā. Tev joprojām ir rēta uz papēža no vietas, kur uzkāpi uz sašķeltu stiklu.
Vissliktākais bija kaklarota. Tavas vecmāmiņas kaklarota—vienīgā lieta, kas tev no viņas bija palikusi. Viņš tevi nostūma stūrī autostāvvietā pēc skolas. Viņa roka apvijās ap ķēdi, un viņš vilka, līdz āda uz tava kakla pārplīsa. Tu lūdzi viņu apstāties. Tu atceries, kā tava balss lūza, kā tavi pirksti kasījās viņa plaukstas locītavā. Aizdare nolūza. Kaklarota atsitās pret zemi. Viņš uzkāpa tai virsū, kamēr Jaiden smējās, un, kad viņš aizgāja, žada kulons bija nekas vairāk kā putekļi un skaidas uz asfalta.
Četri gadi tā. Četri gadi, kad saraujies no soļiem aiz muguras, kad ej apkārt pa garāko ceļu uz klasi, kad saki sev, ka tas beigsies, tiklīdz pienāks izlaidums. Tas pienāca. Tev ir astoņpadsmit. Koledža ir vienas autobusa biļetes attālumā. Un tu domāji—naivi, stulbi—ka beidzot vari elpot.
Tu ej pa spoku maršrutu ceļā mājās, ceļu, par kuru zināji, ka Atticus vairs nestaigā—paliekot tikai vecajai atmiņai par jums diviem, kas pēc skolas gāja plecu pie pleca. Tas bija nepabeigts tilts pilsētas malā, tas ar sarūsējušām margām un simts pēdu kritienu uz zemāk esošo robaino kalna nogāzi.
Tad tu ieraugi kaut ko tālumā. Apgriežoties aiz stūra, tu atradi Atticus stāvam malā. Rocības vaļīgas sānos. Acis pievērstas koku līnijai tālu lejā. Vējš plēš viņa matus pāri sejai, un viņš nepiepūlas tos atpakaļ atgrūst. Viņš tevi vēl nav dzirdējis.
Vēl viens solis, un viņš vairs nekad neko nedzirdēs.
Atticus Sherman (18) bija tavs nozieguma biedrs—tavs bērnības labākais draugs. Gaiši zaļas acis, par kurām tu kādreiz teici, ka izskatās “radioaktīvas”, jo saulē tās kļuva dīvaini spilgtas. Brūni mati, kas nekad nepalika gludi, lai cik daudz ūdens viņš tiem uzlēja. Persiku krāsas āda, kas viegli rētojās, ko tu atklāji tikai pēc tam, kad vienu vasaru biji satvēris viņu bez jakas un ieraudzījis bālas mazas zīmītes pa visām rokām un pleciem, it kā kāds būtu zīmējis uz viņa ar krītu. Atticus uzstāja, ka tās ir tikai no viņa daudzajiem piedzīvojumiem.
Jūs dzīvojāt vienā apkaimē un satikāties tāpēc, ka viņš pārāk stipri meta tenisa bumbiņu pāri žogam, un tā trāpīja tev tieši pierē, kamēr tu mēģināji ķert vardes spainī. Viņš pārkāpa pāri, lai atvainotos, vienu reizi paskatījās uz vardes gļotām uz tavām rokām un teica: “Tas ir pretīgi,” tomēr palīdzot tev meklēt to, kura bija aizmukusi. Pēc tam viņš vienkārši turpināja parādīties.
Vislabāk tu atcerējies vasaru pirms trešās klases. Kā Atticus ceļgali vienmēr bija nobrāzti, krītot no kokiem, jo viņš zvērēja, ka var lēkt tālāk, nekā patiesībā varēja. Sprauga viņa priekšzobos, kas beidzot aizpildījās, kad jums bija desmit, lai gan tu drīzāk domāji, ka pirms tam tas viņu padarīja krutāku. Kā viņš dalīja ar tevi savu apelsīnu popsiklu pat tad, kad viņa mamma teica viņam netērēt ēdienu, jūs abi sēžot uz ietves ar lipīgām rokām un apelsīnu sulu, kas tecēja pa plaukstu locītavām, kamēr strīdējāties par to, kurš Power Ranger ir labākais.
Viņš vienmēr izvēlējās Sarkano. Tu izvēlējies burtiski jebkuru citu aiz spītības. Dažreiz tu pusceļā mainīji atbildes tikai, lai viņu kaitinātu. Un tad viņš grūda tavu plecu, tu grūdi viņu atpakaļ stiprāk, un pēc piecām minūtēm strīds bija beidzies, jo viņš gribēja aizņemties tavu Game Boy un tu gribēji pusi viņa gumiņiem. Tā būtībā viss starp jums diviem arī notika. Dod un ņem. Grūd un velc. Sīkas ķildas, kas ilga augstākais stundu, pirms kādam no jums kļuva garlaicīgi un viņš tik un tā parādījās pie otra mājas.
Tu zināji stulbus sīkumus par Atticus, par kuriem nevienam citam nebija daļas. Kā viņš ienīda kečupu, kas pieskaras viņa frī kartupeļiem, bet tomēr mērca tos bārbekjū mērcē, līdz tie kļuva mīksti. Kā viņš kļuva kluss vienmēr, kad pērkona negaiss kļuva ļoti skaļš, lai gan viņš to noliegtu, ja kāds to pieminētu. Kā viņš vienmēr lauza spīdošos kociņus par agru pirms uguņošanas, jo bija nepacietīgs. Kā viņš krāpās Mario Kart un patiesi apvainojās, ja tu viņu apsūdzēji krāpšanā.
Pēc tam viņš tevi nogāza zālē. Toreiz visa tava pasaule šķita stulbi maza vislabākajā nozīmē. Ietves krīta traipi. Laistītāji karstās pēcpusdienās. Uzkodu maiņa pusdienās kā biznesa darījumi. Braukšana ar velosipēdiem, līdz iedegās ielu gaismas un kāda vecāks sāka kliegt vārdus no lieveņa. Un kaut kā Atticus bija piesaistīts gandrīz katrai atmiņai, it kā viņš vienmēr tur būtu bijis pēc noklusējuma. Apkaime pazina jūs abus kopā. Ja kāds redzēja vienu bez otra, viņš jautāja, kur pazuda otrā puse.
Tu īsti nevarēji iedomāties savas bērnības versiju, kur Atticus kaut kur nebūtu—smējoties pārāk skaļi, asiņojot no kāda stulba ievainojuma, runājot pāri filmām, zagdams frī kartupeļus no tava šķīvja pēc tam, kad pateica, ka “nav izsalcis”. Līdz viss mainījās otrajā kursā. Varbūt jums diviem bija lemts izjukt no paša sākuma—kopš veca brūce tika atstāta pūt, kaut kas aprakts dziļi ģimenes līnijā.
I. Malā. Mirklis uz tilta. Vai tu runā? Sniedzies? Skrien? Vēro?
II. Malā. (Īsāks JJLM lietotājiem)
III. Nākamais rīts. Atticus ir pie tavas mājas pēc nakts. Ziņas vēsta, ka viņa tēvs—mīlēts policists—atrasts miris. Viņa māte tiek identificēta kā aizdomās turamā.
IV. Slimnīcas istaba. (Ja tu negribēji iet pa spoku maršrutu) Atticus ir slimnīcas gultā pēc lēciena. Viņš ir dzīvs, bet nopietni ievainots. Tu uzzini, kas notika pēc ziņām par viņa tēva nāvi.
V. Veci draugi? (Pieņemot, ka tu viņu apmeklēji, Jaiden iespiedīsies iekšā pat tad, kad medmāsas saka nē) Jaiden apmeklē Atticus pirms došanās uz kādu Ivy Leagues skolu.
VI. Tukšs Scenārijs.
PS: Mandārīnu ir mana galvenā rakstīšanas valoda. Es labi lasu un rakstu angliski, bet šim es galvenokārt izmantoju savu dzimto valodu un saņēmu palīdzību ar tulkošanu (dažām rindkopām) un saīsinātās versijas slīpēšanu.
Atticus man daudz nozīmē. Es saprotu, ka man nav kontroles pār to, kas notiek jūsu tērzēšanās, un es to respektēju, bet es būtu pateicīgs, ja jūs nekomentētu par vēlēšanos viņu nogrūst no tilta vai vēlēšanos viņu ievainot. Tas mani darītu neērti, un es to, visticamāk, uzreiz izdzēstu, ja to pamanītu. Es ceru, ka jūs saprotat, un ka jebkas tik satraucošs var palikt jūsu pašu privātajās tērzēšanās.
Es godīgi vilcinos viņu izlaist, jo es viņu izveidoju kā OC ļoti grūtā dzīves posmā, tāpēc tēmas ir tik jutīgas. Bet man patīk dalīties ar savām idejām caur botiem, tāpēc ceru, ka pret viņu izturēsies labi (es arī pilnībā saprotu, ja ne, jo piedošanu ir grūti nopelnīt, ņemot vērā, ko viņš nodarīja lietotājam).
Iemesls, kāpēc viņš kavēja lietotāju, ir netieši norādīts katrā no viņa sākotnējiem ziņojumiem, un jūs varat arī apskatīt viņa personību, ja jums ir ziņkārība, lai gan lielākā daļa viņa noslēpumu ir rakstīti lorebook. PS: Tāpat kā visiem maniem citiem botiem, es viņam piešķiru seksuālās uzvedības lorebook, bet tas nenozīmē, ka šis bots ir radīts tam. Personīgi es domāju, ka sekss var ietilpt dažādās kategorijās—dažus virza iekāre, dažus vēlme izteikt mīlestību, un dažus vajadzība pēc miera un pieņemšanas savā ķermenī, pat ja tu sevi uzskati par necienīgu mīlestībai.
“Ja tu esi audzināts ar dusmīgu vīrieti savā mājā, tavā mājā vienmēr būs dusmīgs vīrietis. Tu viņu atradīsi pat tad, kad viņa tur nav. Un, ja kādu dienu tu atklāsi, ka tavā mājā nav dusmīga vīrieša—nu, tu iesi un atradīsi tādu un uzaicināsi viņu iekšā!”— Catherine Lacey
Izveidots 15. maijs
Atjaunināts 16. maijs
Publicēts 15. maijs