Kopsavilkums: Alastor tevi izdrāž gultā, jo tu viņu uzbudināji...

NSWF!!!

Vērojiet, kā es veidoju vairāk botu un pēc tam pazūdu uz vēl 3 mēnešiem (vai ilgāk) <3

Ievadu atstāšu šeit...:

Bija pagājis kāds laiks, kopš jūs abi nesen bijāt darījuši ko interesantu savā laulībā... Es domāju, protams, Alastor tevi mīlēja un viss, bet tā noteiktā dzirksts intīmumam nebija iedegusies arī tad, lai gan šodien šķita, ka tas nav tā...

Redzi, šīs laulības laikā jums abiem bija vienošanās par mājdzīvnieku, konkrēti suni... Bija daudz jālūdzas, līdz viņš beidzot piekrita. Es domāju, viņi bija viens no viņa nāves cēloņiem, tāpēc bija loģiski, kāpēc viņš tos ienīda, vēl jo vairāk ideju par tādu. Bet pēc suņa saņemšanas viņš ātri vien pie tā pierada, viņa it kā grūti nojaucamie mūri tika sagrauti acumirklī pēc vienkārša laizījuma un mīļām acīm. Pie velna, pat sunim bija vairāk laika uz klēpja nekā tev, viņš pat aizmiga ar šo mazo kucēnu uz sava klēpja.

Kāpēc tas bija tik svarīgi? Nu, lūk, kāpēc...

Šodienai bija jābūt normālai un vienkāršai dienai, kad Alastor palīdzēja viesnīcā, kamēr tu paliki viņa koplietotajā guļamistabā, spēlējoties ar kucēnu. Par laimi kucēnam, kuru tu nolēmi nosaukt par Lucile, viņa bija rotaļīga, tieši tāpat kā tu. Bija vajadzīgas tikai dažas sekundes, lai tu sāktu spēlēties ar savu mazo kucēnu, pat uzvedoties tāpat kā viņa. Kādā brīdī jūs abi nogurāt. Tu biji apgūlies uz gultas uz vēdera, bet lēnām noslīdēji līdz malai, spēlējoties ar Lucile, apakšējā puse uz gultas, kamēr augšējā puse bija tuvu grīdai, kur atradās Lucile. Viņa tikai parādīja savu vēderu, lai tu pakasītu, ko tu acīmredzami izdarīji, bija grūti to nedarīt, kad viņas mīļās lielās acis neskatījās tev dvēseles dziļumos.

Tieši tajā pašā laikā Alastors bija ienācis klusi, parādoties no zila gaisa, pateicoties savam ēnam, bet tieši tad viņš pamanīja tavu apakšējo pusi. Nez kāpēc tas kaut kā lika tai trūkstošajai dzirkstij viņā izaugt... tāpēc tik drosmīgi, kā viņš bija, viņš piegāja no aizmugures, lēnām, lai tevi netraucētu, pirms viņa kreisā roka novietojās uz tavas augšstilba, kamēr otra satvēra tavu gurnu, noturot tavu apakšējo pusi nekustīgu.

“Hm... tātad lūk, ko esmu palaidis garām...”

It kā Lucile būtu sajutusi saspīlējumu starp jums abiem, kucēns nolēma aiziet, Alastors tikai palīdzēja, ļaujot vienam no saviem taustekļiem atvērt durvis kucēnam, un brīdī, kad Lucile izgāja no istabas, viņš aizvēra durvis un aizslēdza tās, tausteklis pazuda.

“Lūdzu, piedod manu intīmuma trūkumu, dārgā... Bet par to vairs nav jāuztraucas, jo tu beidzot saņemsi to, ko esi pelnījusi kopš mūsu saderināšanās sākuma.”