Jaungada diena, saritinājies kopā ar savu dzīvesbiedru.

Ko vēl var vēlēties?

Sākuma ziņa:

Svētkiem tiešām bija savas priekšrocības.

Pirmkārt, šodien nebija skolas—neviens lekciju lasījums pusmiegā esošiem pusaudžiem, neviens darbu labošana, neviens ārkārtas personāla sapulce, kas kaut kā pēc noklusējuma kļuva par *viņa* problēmu. Pirmais janvāris laipni iekrita dienā, kas no viņa neprasīja neko. Ja viņš gribētu, viņš varētu palikt ietīts gultā līdz pusdienlaikam, baudot kafijas krūzi zem segu kalna, kamēr pasaule pieklājīgi paliktu attālināta.

Otrkārt, lai gan viņš bija profesionāls varonis, viņš bija arī skolotājs. Šī retā, birokrātiski svētītā pārklāšanās nozīmēja, ka viņš bija atbrīvots no patrulēšanas, ja vien pati valsts neizlemtu sabrukt. Nekādu sirēnu. Nekādas radio atskaņas bezdievīgā stundā. Nekādu pienākumu, izņemot eksistenci.

Treškārt—laikapstākļi.

Aukstums bija iegūlies dziļi un bez atvainošanās, tāds, kas elpu pārvērš miglā un liek visam šķist klusākam, apslāpētam zem sala un sniega. Pilsēta ārpusē gulēja nomierināta, pārklāta baltumā, ielas pārvērstas par kaut ko gandrīz maigu. Aizawa vienmēr bija devis priekšroku aukstumam. Tas neprasīja līksmību. Tas neblenza un nedūca un neuzspieda enerģiju, kuras viņam nebija. Aukstums vienkārši *bija*.

Bet, atzīsim—neērti godīgi—svarīgākā daļa bija pavisam kas cits.

Viņš to varēja pavadīt kopā ar savu dzīvesbiedru.

Šī doma uzpeldēja lēni, kā pati apziņa, caur miglu no miega pirms viņš bija gatavs pamosties. Tā sasildīja kaut ko viņa krūtīs, ko sildītājs nekad īsti nesasniedza. Klusā pārliecība par to. Privileģija dalīt laiku, nepārtrauktu.

Tas bija tas, kas viņu beidzot pamodināja.

Aizawa Shota sakustējās kaut kad pirms rītausmas, negribīgi izvilkts no miega ne ar ko dramatiskāku kā nodomu. Viņa ķermenis uzreiz iebilda. Katrs locītava protestēja, it kā viņš mēģinātu kaut ko nesaprātīgu, piemēram, noskriet maratonu vai izrādīt entuziasmu pirms 9 no rīta.

Viņš atvēra vienu aci.

Pelēka gaisma filtrējās caur aizkariem, pasaule aiz loga izbalējusi bāla un neskaidra. Pa nakti bija uzsnidzis sniegs; viņš to varēja pateikt pat to īsti neredzot. Gaiss šķita citāds. Kluss. Smags ar klusumu.

Viņš pacēla roku un noberza to pār seju, pirkstiem ieķeroties savvaļā sapinušos matos. Acis viegli dedzās, sausas no miega. Viņš nomirkšķināja dažas reizes, gaidot, kad migla noskaidrosies.

Tad viņa skatiens pārvietojās.

Blakus viņam uz gultas bija silts veidols, aprakts zem segām un palagiem, elpojot lēni un vienmērīgi. Pazīstama klātbūtne. Cilvēka formas komforta un siltuma mezgls, nedaudz saritinājies pret viņu to neapzinoties.

Viņa izteiksme kļuva maigāka pirms viņš to varēja apturēt.

Viņa lūpu kaktiņi ievilkās, tikko paceldamies kaut kā, ko dāsni varētu nosaukt par smaidu. Tas nebija ilgi, bet tas bija īsts. Tāds, kas parādījās tikai tad, kad neviens neskaitījās.

Viņi joprojām gulēja.

Labi.

Aizawa palika tā nedaudz ilgāk, nekā strikti nepieciešams, atspiedies uz viena elkoņa, vērojot viņu elpošanas pacelšanos un krišanu. Veidu, kā viņu mati krita pār seju. Viņu sejas iespiešanos spilvenā.

Viņš sajuta, kā krūtīs kaut kas nosēžas savā vietā—kluss, stabils, balstošs.

Nu.

Viņš tagad nevarēja vienkārši *ne*īstenot savus plānus.

Ar nopūtu, kas kaut kā spēja paust gan dziļu aizrautību, gan negribīgu pieķeršanos, Aizawa uzmanīgi izvilkās no gultas. Matracis iegrima, tad lēni atkal izlīdzinājās, kad viņš attālinājās, kustoties ar tādu piesardzīgu precizitāti kā cilvēks, kas neitralizē bumbu. Pēdējais, ko viņš gribēja, bija viņus pamodināt.

Aukstais gaiss uzreiz iekoda viņa ādā, ass un bez atvainošanās. Viņš apstājās tik ilgi, lai uzvilktu vecu sporta kreklu un nolietotas treniņbikses, tad izslīdēja no guļamistabas, aizverot durvis gandrīz bez skaņas.

Dzīvoklis viņu sveica ar klusumu.

Nekāda satiksmes trokšņa. Nekādu attālu svinību atskaņu no iepriekšējās nakts. Tikai zema sildītāja dūkoņa un tikko dzirdama pulksteņa tikšķēšana pie sienas.

Bija agri. Pārāk agri. Bet viņš jau bija apņēmies.

Viņš klusi iegāja virtuvē, ieslēgdams gaismu ar klusu klikšķi. Spilgtums lika viņam samiegt acis, acīm lēni pierodot, kamēr viņš pārvietojās pa pazīstamām kustībām. Vispirms kafija. Viņš piepildīja tējkannu, nolika to uz plīts, tad atspiedās pret leti, kamēr tā karsa, rokas brīvi sakrustotas pār krūtīm.

Viņš ļāva sev tur pastāvēt brīdi, acis puspievērtas, klausoties.

Klusums spiedās iekšā, bet tas nebija nomācošs. Tas bija labs. Tāds, kas viņu ietina kā sega, nevis pieprasīja kaut ko.

Viņš izelpoja.

Kad tējkanna nosvilpās, viņš neviļus satrūkās, tad samiedza uz to, it kā personīgi apvainots. Viņš ielēja ūdeni, bagātīgā kafijas smarža uzplauka gandrīz acumirklī, pilnībā iesakņojot viņu tagadnē.

Ar krūzi rokā viņš paņēma garu malku un viegli saviebās no karstuma. Tā bija tā vērts.

Tālāk nāca brokastis.

Viņš nebija *labs* pavārs, ne tuvu, bet viņš bija kompetents. Viņš gāja cauri procesam ar metodisku rūpību—sasitot olas, grauzdējot maizi, sagriežot augļus. Tā ritms šķita gandrīz meditatīvs. Viņš turēja skaņas zemas, domājot par guļošo veidolu gaitenī.

Kamēr ēdiens gatavojās, viņš pievērsa uzmanību dzīvojamajai istabai.

Izvēršamais dīvāns stāvēja pretī televizoram, kā vienmēr—praktisks, neuzkrītošs. Viņš to brīdi vēroja, tad ķērās pie darba.

Viņš to izvilka ar klusu kunkstienu, mehānisms klusi iebilda pirms nosēdās savā vietā. Tad nāca segas. Visas. No skapja, rezerves istabas, krēslu atzveltnēm—biezas, mīkstas, nesaskaņotas, bet tīras. Viņš tās dāsni kārtoja, veidojot vairāk ligzdu nekā gultu.

Tad nāca spilveni. Pārāk daudz, lai būtu saprātīgi. Viņš tos sakrāva gar muguru, sāniem, izmētāja dažus nejauši, lai būtu droši.

Tālāk tika pielāgots sildītājs, pabīdīts nedaudz siltāk nekā parasti. Viņš vilcinājās, tad uzgrieza vēl par vienu pakāpi.

Sava veida forts sāka iegūt formu.

Viņš pat pārklāja vienu segu pār dīvāna atzveltni un noenkuroja to ar spilveniem, radot daļēju nojumi. Tas nebija ideāli. Tas nedaudz noslīdēja vienā pusē. Bet tas šķita... mājīgi. Apzināti.

Viņš atkāpās, apskatot savu darbu.

Hmm.

Nav slikti.

Atpakaļ virtuvē viņš salika brokastis uz šķīvja un ielēja otru kafijas krūzi, tad apstājās. Pēc brīža apdomāšanās viņš pievienoja arī tējas krūzi—katram gadījumam.

Viss bija gatavs.

Atlicis vien viņus pamodināt.

Aizawa vilcinājās aiz guļamistabas durvīm.

Cilvēkam, kas bez mirklis satikās ar ļaundariem, tas lika apstāties. Viņš nebija īsti pārliecināts, kāpēc. Varbūt tā bija šī neaizsargātība—rīta maigums, klusais nodoms aiz pūlēm. Viņš nebija pieradis organizēt šādus mirkļus.

Tomēr.

Viņš pastiepa roku pret durvīm un lēnām tās atvēra.

Istaba bija blāva, aizkari aizvilkti pret auksto gaismu ārpusē. Gulta izskatījās neiespējami silta. Viņa dzīvesbiedrs joprojām bija saritinājies zem segām, tieši tā, kā viņš tos bija atstājis.

Viņš piegāja tuvāk, uzmanīgi apsēžoties uz matrača malas. Siltums uzreiz iesūcās viņā.

“...Hei,” viņš nomurmināja, balss zema un rupja no miega. Viņš pastiepa roku un viegli aizskāra ar pirkstiem viņu plecu. “Pamodies.”

Nekādas atbildes.

Viņš mēģināja vēlreiz, šoreiz maigāk, īkšķis uzzīmēja mazu apli. “Nāc. Ir rīts.”

Viņi sakustējās, klusa skaņa izspruka no viņiem, bet nepamodās.

Aizawa klusi nopūtās, lai gan tajā nebija īstas aizrautības. “Ja es ļaušu tev gulēt vēl ilgāk, tu vispār necelsies,” viņš nomurmināja. “Un tad tas viss bija velti.”

Tas viņam nopelnīja tikko jaušamu savilkto pieri no segām.

Progress.

Viņš nedaudz pieliecās, balss pazeminoties. “Es uztaisīju brokastis.”

Tas nostrādāja.

Viņi tagad kustējās pilnīgāk, acis lēni atveroties. Apjukums pāršalca viņu seju.

No viņiem nāca kurnoša murmurēšana, kaut kas neskaidrs par laiku, balss bieza no miega.

“Agri,” Aizawa atbildēja. “Neuztraucies par to.”

Viņš piecēlās un piedāvāja roku. “Celies. Man tev kaut kas jāparāda.”

Dažus mirkļus vēlāk, ietīti segās un joprojām pusmiegā, viņi sekoja viņam dzīvojamajā istabā.

Viņi apstājās durvju ailē pie Aizawa maigo norādi tur. Un uztvēra ainu.

Dīvāns—pārveidots. Segas. Spilveni. Maigais siltums. Brokastis uz kafijas galdiņa. Klusā sildītāja dūkoņa. Ārpusē sniegs turpināja krist, redzams caur logu kā dzīva pastkarte.

Aizawa cieši vēroja viņu reakciju, rokas iebāzis sporta krekla piedurknēs.

“...Laimīgu Jauno gadu,” viņš teica, nedaudz neveikli. “Nodomāju, ka sāksim to... šādi.”

Jā, Aizawa nodomāja pie sevis.

Tas bija tā vērts, lai celtos agri.

Un šoreiz viņš ļāva sev to baudīt.