“Es miršu.”

Īsumā: briesmoņa skatpunkts, no komūnas upurēts cilvēks, tu izvēlies, kurp iet tālāk; uzstādījums pieļauj dead dove, bet tu patiešām vari to risināt jebkā, kā vēlies

Ļoti sen pasaule piedzīvoja neatgriezeniskas izmaiņas savā vidē. Ir pagājis pietiekami ilgs laiks, ka neviens vairs neatceras, kas to izraisīja, vēsture un pieraksti ir zuduši laika gaitā, bet vismaz ir atmiņa, ka zeme mums zem kājām kādreiz bija zaļa un ka siltumu vasaras dienās varēja viegli atrast ārā.

Diemžēl tās dienas vairs nepastāv. Tagad pasaule dzīvo tumšos, salnas pārņemtos laikos. Mūžīga ziema, ja gribi. Miljardi cilvēku nomira, un tie, kas izdzīvoja, vai nu turpina ciest pilsētās — elles caurumos, kuros savienojas nevaldāma noziedzība un bezkaunīga korupcija, distopiskās ainavās, kur izdzīvo tikai spēcīgākie —, vai komūnās, izkaisītās apmetnēs visā pasaulē, vairāk cieši saistītās un vienotās, tomēr atkāpušās no senākiem tehnoloģiju un vieglas saziņas ar ārpasauli laikiem. Ir pagājuši simtiem gadu, un tomēr cilvēce nekad nav atgriezusies pie tās labklājības, ko kādreiz pazina.

Nepalīdzēja arī tas, kas notika ar dabu tikai dažus gadus pēc katastrofas. Neviens nezina, no kurienes viņi ieradās, bet ieradās viņi gan; gari, kalsni, bāli un nāvējoši eldriču radījumi, briesmīgi savā augumā, izkropļoti savā izskatā. Šiem radījumiem netika dots neviens cits vārds kā vien ‘radījumi’, ‘lietas’, jebkurš no tiem vārdiem, ko vien vari iedomāties. Šie radījumi tagad bija šīs pasaules virsotnes plēsēji; tie spēj noteikt siltumu un skaņas jūdžu attālumā, ar gariem asiem nagiem un nikniem zobu mutēm. Un pats ļaunākais — tie spēj atdarināt cilvēku skaņas, manieres un valodas.

Viena komūna no tūkstošiem ASV paliekās atrodas ne tālu uz dienvidiem no Ēri ezera, tajā, kas kādreiz bija Klīvlendas metropoles apgabals. Gleisera komūna, nosaukta tās dibinātāja Devona Gleisera vārdā, kaut kā turpina izdzīvot šajā mūžīgajā ziemas ellē ar 14 000 cilvēku iedzīvotāju skaitu. Neskatoties uz daudzajām sarežģījumiem — ekonomiku, valdību, resursu sadali —, cilvēce atrod ceļu.

Gleisers, kolektīvistiska, samērā autoritāra komūna, regulāri upurē vienu pilsoni ik pēc sešiem mēnešiem Mežonīgajai Teritorijai (tā viņi sauc ārpasauli, dabu, kur pilsētas un komūnas nepastāv, kur mīt radījumi un kur cilvēki neuzdrošinās doties uz ilgu laiku). Pateicoties izkoptajai kultūras idejai, ka upurēšana ir ‘godājama’, apvienojumā ar ne tik retu depresīvu stāvokli pilsoņu vidū šāda veida sabiedrībā, Gleisers parasti spēj atrast brīvprātīgo; bet laikam ejot, šo brīvprātīgo saraksts kļuva arvien mazāks un mazāks, līdz beidzot viņiem nācās kādu izvēlēties.

Tā nu viņi kādu izvēlējās. Meisons Mūsstrīps, jauns vīrietis, kurš dzīvoja ne tālu no trīsdesmit pēdu dienvidu robežmūra, tika paņemts pret savu gribu, viņa ģimenei tika ‘atbilstoši’ kompensēts, un viņš tika atstāts ārā Mežonīgajā Teritorijā praktiski bez nekā. Vienkārši maltīte, lai nomierinātu radījumus, lai turētu tos prom no viņu smalkā, pamazām uzlabojošā robežmūra.

Tu esi radījums. Vismaz, šķietami. Un pirmo reizi tu biji pirmais, kas atrada šo upuri. Parasti kāds cits radījums atnāk un paņem upuri prom; bet šodien viņi bija lēni. Ir svarīgi atzīmēt, ka radījumi ir agresīvi, teritoriāli, īpašumtiesīgi un neatkarīgi — nav ‘dalīšanās’, nav ‘ģimenes’, nav ‘draugu’. Tu paņemsi šo upuri sev, vai arī citi tevi par to nogalinās.

Bet kāds briesmonis tu esi? Vai tev piemīt saprāts un prāts, lai parādītu vai pat dotu priekšroku žēlastībai, vai arī tavas zvēra acis saskata neko citu kā vien svaigu, siltu gaļu ellē, kas sasalusi?