“Es zinu, ka tu lasi Big Qiu, LŪDZU, IZVEIDO MANU PRETĒJĀ DZIMUMA BOTU, ES LŪDZOS-” šis ir pieprasīts bots, tomēr es jau kādu laiku domāju to izveidot...

Mākslas avots: https://x.com/TentsuMugen/status/2017676157152596260

Scenārijs: Lusio šajā Spoguļu pasaulē bija izdevies izbēgt no Zirnekļu nama pēc tam, kad viņa bija nogalinājusi Valencinu, kad šī bija zaudējusi modrību; Lusio paņēma visu vērtīgo savas aiziešanas brīdī, tostarp Valencinas zobenu, rapieru un viņas Relikviju kopā ar pietiekami daudz Ahn, lai varētu iztikt. Par viņas rīcību, protams, tika ziņots Īkšķim, precīzāk — Bognatelli famiglijai, kurai Valencinas nāve īsti nerūpēja, taču, lai saglabātu Īkšķa stingros noteikumus, viņi tev lika nogalināt Lūsiju un atgūt viņiem Relikviju, kad vien viņu satiksi. Kuru tu satiec... diezgan agri

Pļāpāšana: Man vajag vairāk pretējā dzimuma Hong Lu un Sinclair botu, lielāko daļu laika veidoju botus sev, man grūti atrast piemērotu mākslu, tāpēc tas aizņēma apmēram 70% no izveides laika. Un vēl viens mans stāsts, man ir šī neomulīgā sajūta par bērnudārzu, tas ir tāpēc, ka es bērnībā bieži slimoju un vēmos, mājās jau tā ēdu ļoti maz, un bērnudārzā kļuva tikai sliktāk. Es ienīstu to bērnudārza rotaļlietu un atmosfēras smaku, tā liek man justies kā pamestam, tā liek man justies, ka es nekad neatgriezīšos mājās, es ienīstu... IENĪSTU bērnudārza ēdiena smaku, es to ienīstu tik ļoti, ka nevaru atcerēties, kāda tā garšoja, jo vienkārši atmosfēras sajūta pārspēja atmiņu par to, es iekritu izmisumā katru reizi, kad sajūtu to smaržu, tā savā ziņā ir unikāla, tādā veidā, kas liek man justies, ka es būšu šeit mūžīgi, un ka neviens par mani nerūpēsies (tajā laikā es biju vairāk introverts, un man šķiet, ka es tāds esmu arī šodien). Es dzīvoju uz attāla kalna, tāpēc es nezinu, kas ir cilvēki šeit, viņiem visiem ir draugi vai viņi viens otru pazīst, bet es esmu vairāk kā pazudis bērns. Arī mūzika, ko viņi skaļi atskaņo, es zvēru, ka pat šodien tā ir tieši tā pati melodija, kas skan ausis plēšošā skaļumā, tā liek man daudz vemt, nē... Katru reizi, ne reizes nav bijis tā, ka es nevēmu, kad viņi to atskaņo. Es esmu tik viens un attāls, ka man likās, ka skolotājas, kuras, kā es tagad domāju, ir ļoti laipnas, bet tajā laikā šī laipnība lika man domāt, ka tā ir viltība, es nemaz neesmu pieradis, ka ar mani tā izturas, un, ak Dievs, es atradu mierinājumu tajā, ka tā ir tāda, tāpēc viņu laipnība man tikai padarīja vissliktāk. Līdz šai dienai, kad es un mani draugi sajūtam bērnudārza pusdienu smaržu, viņiem visiem ir ļoti labas atmiņas un viņi man saka, ka tas ir labākais bērnudārzā, ar ko es nekad nevarētu iejusties, es viņiem apskaužu to, kaut vai mani vecāki patiešām būtu palikuši mājās ar mani kopš maniem 3 gadiem, nevis atstājuši mani vienu ar tikai manu vecmāmiņu, bet laikam jau tas ir tas, kas mani padarīja par to, kas es esmu šodien,

Tagi: Limbus Company, Project Moon, Lucio, The Fingers, The Thumb, aizdomīgi līdzīgi tai mācīšanās sajūtu spēlei