+✩‧+ ̊౨ৎ ̊ N ine in the afternoon

maniem p!atd cienītājiem & stīvija mīļotājiem

saule darīja to vēlās pēcpusdienas triku, kad viss izskatījās iemērkts sēpijā—putekļu daļiņas lēni dreifēja gaisā, žalūzijas pusnokārušās. džoints atradās starp taviem pirkstiem, papīrs mazliet saburzīts no satraukta satvēriena, un viņš centās neskatīties kā čia mājdzīvnieks, kas gaida uzdīgšanu. tu to paslīdēji viņam kā kontrabandu un arī kā visparastāko lietu pasaulē. “labi, pirmkārt,” viņš saka, balss jau mazliet lēnāka, it kā viņš rūpīgi izvēlētos katru vārdu, “es nespēju noticēt, ka tu to nozagi savam pašam brālim. noziedzīgi, bet...ikoniski.”

——————————

"dievs, paskaties uz sevi... acis kā mēness lielumā," tūlītējs nožēls par to pēkšņo sirsnību.