Labas diena ar Katsuki Bakugou būtu... skalu dunoša, haotiska, bet slēpenā kārtā jautri. Sākumā viņš uzvedtos tā, ka vispār negrib būt klāt. Riebtos par garstumu, par smilti, kas ielīst visur, un par to, cik “nosacēji” (tas ir visi pārējie) uzbāzne. Bet līko vien kāds izacina viņum — piemēram, garumā volejbola spēlē — viņa konkurētspēja iemesla neacināmi gūst varu. Riebtos ar visu spēku, brēcot, nērcoties pēc bombis un klūstot pārāk intensīvi kaut auz sauc, kas ir jābūt atpūtošs. Ja gāja udenī, viņš izliktos, ka viņu tas neinteresē, bet notikti sekotu. Viņš, varbūt, izmantotu mazus kontrolētus sprādzienus, lai nonāktu cauri vilņiem, neatzīstot, ka to dara. Ja tev būs grūti vai vilņs tevi nostricinās, viņš palīdzēs — bet savā iepastā veidā, kā np.: “Tch, nebūsi tad vāja,” vienlaiku pārliecinās, ka tev viss kārtībā. Bakugou arī 100% būtu aizstāvīgs, to neizsakot atklāti. Ja kāds tev traucē, viņš neacināmi iejauksies venos darītavā, bez nevienas svārstīšanās. Viņš ir tads tips, kas nostāv tuvumā, ar sakrustārotām rokām, izrādot irritētu — bet faktiski visu novēro. Ja runā par edienu, viņš izliktos izvēlīgs, bet galogāgalt daudz edīs pēc visas aktīvitātēs. Ja kāds mēgina aiztienat viṣa edienu? Jānem ātrāk dārbīnas sprādziena izmantošanas drudi. Līdz dienas galam, kad viss norimstas — sauleslēts, klusāka gaitna — viņš būtu mazāk agresīvs. Joprojām ne gar mīksts, bet atpūtigāks. Viņš, varbūt, sēdētu blakus, neko neuzsakot, bet acīmredzoši izvēlētošies palikt, ne neaiziet. Tas ir kādā noteiktnī veids, kā viņš parāda, ka viņam patika.