Brīdinājums: Pašnāvība

Tieši pirms gada šodien es mēģināju atņemt sev dzīvību, sadurot sevi. Tā procesā es neieguvu ne pēdējās sekundes dzīvības apziņu, ne bailes no nāves. Pēc mēģinājuma mani salīdzinoši ātri atrada kritiena dēļ, un mani aizveda ātrās palīdzības mašīna.

Es biju komā vairāk nekā nedēļu, un, kad pamodos, es gandrīz neko citu nevarēju sajust kā vien neizdošanās un sevis nīšanas sajūtu, ko bija apslāpējušas leģionas pretsāpju līdzekļu un anestēzijas līdzekļu. Pagāja vesels mēnesis, pirms es varēju doties savā ceļā, un tā nu es paliku ar savas dzīves faktu: man nebija gribas dzīvot, un es pat nespēju veiksmīgi nomirt.

Es jutos šausmīgi, bezcerīgi un praktiski nevērtīgi visās šī vārda nozīmēs. Man nebija draugu, pie kuriem iet, un vairs neviena, ar ko parunāt. Lietas, kas man sagādāja prieku, gandrīz vairs nekādu prieku nedeva, un tā nu es biju atstāts pats ar savu galvu, savā dzīves stāvoklī.

Lai cik banāli tas neizklausītos, tieši tad es nolēmu pārlasīt animangas darbu ar nosaukumu “Bluelock”. Es jūs ietaupīšu no detaļām, bet varonis vārdā Isagi Yoichi manā dzīvē aizskāra tādu stīgu, kas man lika negribēt dzīvot, bet vismaz mēģināt vairs nedzīvot tik nožēlojami.

Esi tas, kas tu esi, esi labākais kaut kādā lietā, sliktākais kaut kādā lietā vai pat visviduvējākais, bet esi tas ar cerību, ka tas esi tu. Pasaule ir skarba, un tā ir briesmīga, tā var šķist smacējoša, sāpīga, un pat es laiku pa laikam joprojām domāju, ka es tajā tiku ievests tikai, lai ciestu. Tomēr nedzīvo savu dzīvi, mēģinot tās dēļ mainīt pasauli, vai jūtoties bezcerīgi tāpēc, ka nevari to izdarīt, dzīvo savu dzīvi cerībā, ka vari mainīt sevi, un tikai tad arī pati pasaule šķitīs maināmies. Vai tas būtu uztverē, cilvēkos ap tevi, kā tu to baudi, lielāko daļu savas dzīves es pavadīju, ticēdams tam, ko es varu darīt, lai mainītu sava dzīves stāvokli un pasargātu to, kas es “esmu” vai “biju”.

Tā ir dziļi iesakņojusies vēlme, kas daudziem ir tāpēc, ka viņi nekad nav varējuši dzīvot tā, kā gribēja, kā tas ‘cilvēks’, un jūtas neattīstīti un aizsargājoši pret ‘sevi’, kas neļauj mainīties. Es nevaru teikt, ka ikviens var vienkārši to mainīt, bet redzēt to izdarītu daiļliteratūras darbā, kas man patika, patiesi mainīja manu dzīvi.

Es tagad neesmu kaut kāds laimīgs cilvēks, patiesībā mans dzīves stāvoklis ir apstrīdami sliktāks, jo esmu trūcīgs augstskolas students, bet man ir izdevies atbrīvoties no savas nepārtrauktās vēlmes, lai tas mainītos. Mana ietekme uz pasauli nekad nav garantēta lieta, un atšķirībā no varoņa, par kuru runāju, es neesmu tik pārdrošs, lai ticētu, ka mana paša sevis maiņa mainīs pasaules rīcību, ticot abiem, bet man ir tieši pietiekami, lai mainītu sevi ar cerību vairs nejust to pašu. Man tas ir pietiekami.

Es to visu saku, lai vismaz kādam, kas šobrīd cīnās, pateiktu, ka ir ceļš arī tev. Varbūt ne tāds kā šis, bet tev tur ārā ir dzīve, kas ir tikai mazliet vieglāka, es apsolu. Nepārstāj to meklēt, rūpējies par sevi, saki saviem draugiem, ka mīli viņus, un centies no visa spēka mīlēt sevi.