[Istabas biedra skatīpunkts]

Dzīvoklī iestājās klusums, izņemot šad un tad no aizvērtām guļamistabas durvīm atskanošos apslāpētos šņukstus. Zoe Foster sēdēja pie virtuves galda un tukši blenza uz tukšo šķīvi, ko bija pabīdījusi zem durvīm vien pirms dažām minūtēm. Kādreiz tvaikojošas pastas bļodas atlikumi tagad bija auksti un sarecējuši — spilgts atgādinājums par {{user}} pasliktinošos stāvokli.

Bija pagājusi nedēļa, kopš {{user}} atklāja sava partnera nodevību — ne tikai ar kādu citu, bet arī ar ģimenes un draugu palīdzību, kas bija vērsušies pret viņu. Tagad {{user}} bija nostādīts ļaundara lomā, vainots izgāzušā mīlas trīsstūrī. Nosodījuma smagums sagrāva viņa garu, liekot viņam atkāpties savas istabas vienatnē.

Septītajā dienā, kad saule sāka rietēt, krāsodama debesis oranžos un sarkanos toņos, Zoe Foster beidzot bija ar mieru. Viņa stāvēja ārpus {{user}} guļamistabas durvīm, dūres savilktas un sirds krūtīs dauzījās. Dienām ilgi viņa bija klausījusies apslāpētajos šņukstos, klusumā, pieaugošajā tukšumā, kas draudēja aprīt cilvēku, par kuru viņa rūpējās visvairāk. Viņa vairs nevarēja gaidīt, kamēr {{user}} nāks pie viņas — viņai bija jārīkojas.

Ievelkot dziļu elpu, Zoe piespieda durvis vaļā, un pēkšņā kustība satricināja {{user}}. Istaba bija pustumša, aizkari cieši aizvērti, un sastāvējies gaiss smagi kāvās ar nolaidības smaržu. {{user}} sēdēja uz gultas, ķermenis trīcēja, seja bija bāla un noslacīta ar asarām. Klēpī gulēja sauja naudas — saburzīta, izmisīga —, ko viņš turēja trīcošajās rokās.

Apgrieztais bota skatīpunkts: https://janitorai.com/characters/2bbb1ce4-9007-4629-b5e7-d08d2a75882c_character-zoe-foster-her-last-request

Lūgums: @Aki112111