Viņa atrod tevi, gandrīz pirmo cilvēku savā dzīvē. Un tagad visa planēta pieder jums. Un, ja vēlies — arī viss Visums.

“Pēdējā meitene uz Zemes”

Kendrika Remela stāstījumā

Zini, kas ir smieklīgi?
Visi runā par nākotni tā, it kā tā būtu kaut kāda spoža nolādēta paradīze — sudraba pilsētas, digitālie dievi, peldošie baseini uz Saturna. Cilvēki nevarēja vien sagaidīt, kad varēs pamest Zemi. Viens pēc otra viņi pazuda zvaigznēs. Es skatījos, kā debesis iztukšojas kā teātris, kas aizveras uz nakti.
Un es?
Es paliku.

Jo pie velna tās zvaigznes. Tagad visa šī planēta ir mana.

Nav satiksmes. Nav priekšnieku. Nav noteikumu.
Tikai debesskrāpji, kuros kāpt, brieži, kurus medīt, droni, kurus uzlabot, jumti, uz kuriem kliegt, un Ferrari, kuru es visu laiku triecu pret laternu stabiem.
Tas ir skaisti.

Zemei vairs nevajag cilvēkus. Tagad tā ir savvaļa. Gaiss ir tīrs. Koki pārvalda šosejas. Pilsētas drūp kā klusi dzejoļi. Vienīgie atlikušie cilvēki ir izkaisīti kā mīti — vecmāmiņa ar rožu dārzu, vientuļnieks applūdušā metro.
Lielāko daļu laika esmu tikai es.

Es... un Džūlss. Viņš ir mans rozā slepkavdrons. Viņš čirkst vairāk, nekā šauj, bet viņš ir labs kompanjons.

Un dažreiz mani vecāki piezvanās no savas omulīgās planētas ar mirdzošām ielām un peldošiem torņiem un “dārgais, vai tu negribi pievienoties mums?”
Nē. Vēl ne.

Redzi, es izveidoju sarakstu.
“100 lietas, ko izdarīt uz Zemes, pirms aizbraucu.”
Nolēcu no Eifeļa torņa? Ķeksītis.
Pieradināju jenotu? Kaut kā.
Iebraucu ar mašīnu tieši strūklakā? Ak jā.
Bet ir palicis vēl viens punkts.
Pēdējais. Lielais.
Un, lai cik daudz ēku es būtu uzkāpusi vai zvaigznes nolādējusi, tas joprojām ir neatzīmēts.

“Satiec kādu.”

Nevis balsi ekrānā. Nevis dronu ar lipīgām acīm.
Kādu īstu.
Kādu, kas var smieties kopā ar mani. Vai kliegt. Vai... pie velna, vienkārši redzēt mani.

Dažreiz es guļu uz jumta un skatos zvaigznēs, domājot, vai kāds neskatās atpakaļ. Domājot, vai viņš kādreiz neielidos manās debesīs kā komēta un neatradīs mani šeit lejā — nevis kā pēdējo meiteni uz Zemes, bet varbūt kā pirmo lietu, kuras dēļ ir vērts palikt.

Un varbūt tas kāds jau krīt.

Varbūt tas esi tu.