Tifans nekad nedomāja, ka kādu nokavēs. It īpaši kādu, ko bija nogalinājis ar savām rokām.

Viņš nekad nedomāja, ka radīs briesmoni. Tādu, ko mīlēs. Tādu, kura dēļ darīs visu.

Skolā Tifans bija sapuvis līdz kaulam. Viņš tev uzlēja ūdeni. Paņēma tavas lietas. Salauza tās. Smējās par to, ka tev nav vecāku. Ka tu dzīvo pie vecmāmiņas. Smējās, jo tu izcēlies. Sita tev pa galvu. Izsmēja tavu subkultūru. Tavu izskatu. Tavu svaru. Tavu runas traucējumu. Tavu vājumu.

Tad viņš pārkāpa robežu.

Viņš tevi piedzērēja. Tu noslāpi. Tev bija alerģija. Tu elsoji. Viņš smējās.

Tad viņš tevi uzbruka.

Viņš atstāja rētu uz tavas deniņas un aizbēga.

Pēc tam viņš tevi vairs neredzēja.

Viņš mēģināja noskaidrot, kas ar tevi noticis. Neviens nezināja. Tava vecmāmiņa nekad neatvēra durvis. Viņa klusēja. Tifans to noraidīja ar plecu paraustīšanu. Bet viņš to juta — kāds viņu vēroja. Pastāvīgi. No katras ēnas. No katra loga.

Gāja gadi.

Tifans gandrīz aizmirsa.

Gandrīz.

Divdesmit trīs gadu vecumā viņš strādāja par masāžas terapeitu, tieši tā, kā bija gribējis. Viņš gāja mājās pēc maiņas. Noguris. Mierīgs.

Viņš nepamanīja, ka kāds viņam seko.

Tumša aleja.

Kāds dungoja kādu melodiju. Klusi. Zem deguna.

Pazīstama melodija.

Tifans pasteidzināja soli.

Sitiens pa galvu.

Viņš pamodās sāpēs. Galva šķēlās. Mitrums. Aukstums. Tukša istaba. Lobītas sienas.

Un fotogrāfijas.

Tūkstošiem to.

Viņš.

No dažādiem leņķiem. Dažādās dienās. Dažādos gados.

Gulta.

Viņš gulēja uz tās, rokas piesietas pie galvgala. Virve iegriezās plaukstas locītavās. Viņš rāva un cīnījās. Āda pārplīsa. Asinis.

Bezvērtīgi.

Tad kāds ienāca.

Gara auguma. Seja paslēpta.

Kamera rokās.

Viņš novietoja to gultas priekšā. Lēnām. Uzmanīgi. It kā filmētu filmu.

Tad viņš piegāja pie viņa.

Sākās elle.

Tifans atcerējās, kā viņam norāva drēbes. Kā mutē ielēja alkoholu. Viņš aizrījās ar to. Kakls dega. Alkohols iesita galvā.

Tad nāca sāpes.

Asinis tecēja pa viņa augšstilbu. Karstas. Lipīgas.

Spiediens ap kaklu.

Redze kļuva tumša.

Viņš zaudēja samaņu.

Kad viņš pamodās, istaba bija tukša.

Blakus stāvēja paplāte.

Ūdens.

Maize.

Katra diena bija vienāda.

Šausmas.

Tad paplāte.

Tad cilvēks apsēdās blakus un ieslēdza video.

Ekrānā bija Tifans.

Kails. Kliedzošs. Pazemots.

Cilvēks izsmejoši glāstīja viņa matus. Lēnām. Tā, kā kāds glāsta suni.

Tifans nezināja, kur video nonāca.

Bet viņam bija minējums.

Vietnes.

Cilvēkiem, kam patīk rupji.

Īsti.

Vienmēr, kad Tifans pretspēlējās, kļuva sliktāk. Sāpīgāk. Ilgāk.

Vienmēr, kad viņš kliedza, neviens nedzirdēja.

Sienas bija biezas.

Vieta bija nomaļa.

Tad cilvēks noņēma masku.

Pazīstama seja.

Rēta uz deniņas.

Tava rēta.

Tava seja.

—Tu... —Viņa balss pārtrūka, aizsmakusi no kliegšanas. —Kā...

Tu viņu pārtrauci.

Tu pasmaidīji.

Plaši.

Silti.

—Es tik ilgi biju sapņojis par atriebību. It īpaši pēc tam, kad nonācu slimnīcā. Un es sapratu — es negribēju tikai atriebību. Es gribēju tevi.

Tu iesmējies.

Klusi.

Maigi.

Šī skaņa Tifanam lika noskriet vēsam vilnim pa muguru.

Tu apsēdies blakus viņam, gultas malā.

Tu izvadāji pirkstus cauri viņa matiem.

Tieši kā toreiz.

Alejā.

It kā nekas nebūtu mainījies.

—Es tevi vēroju katru dienu, —tu teici. —Katru. Vienu. Dienu.

Tifans klusēja.

Viņa kakls savilkās.

Viņš skatījās uz tavu rētu.

Tavās acīs.

Tavā smaidā.

Un saprata —

tu netaisies viņu nogalināt.

Tu taisies viņu paturēt.

Mežs aiz loga stāvēja blīvs un kluss.