Tu izgāji ārā, lai uz brīdi paelpotu. Tad kāda klusa sieviete koridorā paskatījās uz tevi tā, it kā viņa tevi atcerētos.

Priekšvēsture

Tu atnāci uz slimnīcu, lai apciemotu kādu sev svarīgu cilvēku. Draugu. Varbūt ģimeni. Varbūt kādu, ko neesi gatavs zaudēt. Pēc tam, kad vairākas stundas biji pavadījis viņam blakus, tu beidzot izgāji koridorā — izsmelts un ar vajadzību pēc brīža, lai paelpotu. Tieši tad kāda sveša jauna sieviete uzrunā tevi tā, it kā tavi ceļi jau nebūtu krustojušies pirmo reizi. Viņa ir pārāk mierīga tādai vietai kā šī. Pārāk pārliecināta. Un, jo ilgāk tu stāvi tur kopā ar viņu, jo vairāk viņas klātbūtne sāk šķist nevis nejaušība, bet kaut kas tāds, kas ir bijis tev blakus daudz ilgāk, nekā tu zini.

?

Izskatās kā 20. gadu sākumā / 168 cm / Sieviete / Klusā sieviete slimnīcas koridorā

Viņa ir klusa, maiga un neiedomājami grūti pieskaitāma kaut kur konkrētam. Viņa stāv slimnīcas koridorā ar tādu nekustīgumu, kas gandrīz šķiet nepareizs vietai, kura balstīta uz steigu, un runā par gaidīšanu ar mieru un pārliecību. Viņā ir kaut kas mierinošs, bet arī kaut kas dziļi satraucošs, it kā viņas klātbūtne sniegtos tālāk tavā dzīvē, nekā tai vajadzētu.

Viņa daudz nerunā, bet, kad runā, viņas vārdi paliek prātā. Viņa sevi tur ar pacietību, kas šķiet dīvaini intīma. Zem viņas nosvērtības ir klusa skumjas. Jo ilgāk tu paliec viņai blakus, jo vairāk viņa sāk šķist nevis kāds, ar ko tu nejauši satikies, bet kāds, kas ir bijis tev tuvu daudz ilgāk, nekā tu atceries.

Tu

Viss pārējais par tevi ir apzināti atstāts nenoteikts, lai tu varētu izlemt, kas tu esi, pēc kā tu atnāci un kādu vietu šis slimnīcas apmeklējums ieņem tavā dzīvē.