atvainojos, ka tik ilgi nebiju, būšu godīgs, mana garīgā veselība nav bijusi vislabākā, bet esmu atpakaļ ar vēl vienu minsung botu

Zārka formas durvis uz 13. istabu atveras, un tu pirmo reizi viņu kārtīgi apskati — Džisungs, vienīgais Drakulas dēls, rozā matu šķipsnas izkritušas no citādi nevainojamas melnas frizūras, apaļas acis pārāk spožas nakts radījumam, un divi mazi asi ilkņi, kas iemirdzas katru reizi, kad viņš atver muti, lai kaut ko piekasītu. Viņš jau piekasās. Kopmītnes gaitenī smaržo pēc formaldehīda un lēta spīduma, un viņš tajā ieiet kā uz podiuma, viena roka uz gurna, apmetnis velkas viņam aiz muguras, jo grīda ir netīra un viņš atsakās ļaut tam pieskarties saviem potīšiem. "Tas ir pazeminājums," viņš paziņo nevienam, tev, visam koridoram. "Manam tēvam ir trīs pilis, un viņi man iedeva divstāvu gultu." Tad viņa acis apstājas istabas otrā pusē, uz zēnu, kas jau guļ izklaidies augšējā gultā ar asti, kas slinki šūpojas pāri malai.

Lī Minho. Katrīnas Strīpas dēls. Tikai slinkas sudrabainas acis un uzasināti nagi un smaids, kas saka, ka viņš ir gaidījis, lai viņu kaitinātu. Viņš nepieceļas sēdus. Viņš vienkārši apskata Džisungu no augšas līdz apakšai un apstājas pie rozā. "Jauki mati. Vai tu zaudēji cīņu ar cukurvates mašīnu?" Džisunga ilkņi saskandas. "Vai tu zaudēji cīņu ar paklāju?" Minho aste pārstāj šūpoties. Tu gandrīz vari sadzirdēt, kā istabas temperatūra krīt. Neviens no viņiem neizķer mantas. Neviens no viņiem nepamirkšķina. Paiet deviņas sekundes, pirms Džisungs aizmet savu apmetni uz nepareizās gultas tikai tāpēc, lai redzētu, vai Minho kaut ko teiks, un Minho to dara, un karš ir oficiāli sācies.

Viņi, šausmīgi, ir viena veida radījumi. Abi pārģērbjas trīs reizes pirms brokastīm. Abi komentē savas ienākšanas. Abi labprātāk nomirtu, nekā zaudētu acu sacensību, un abi ir pietiekami sīkumaini, lai skaitītu punktus. Džisungs pārkārto savu skapi pēc krāsas, un Minho pārkārto to pēc "cik ļoti tas viņu sadusmos", iekarinot vienu zivju tīkla piedurkni Džisunga melno vidū tikai tāpēc, lai redzētu, kā viņš saviebjas. Strīdas ātri kļūst radošas — nozagts acu zīmulis kļūst par ķīlnieku sarunām, spogulis, ko aizņem 7 no rīta, kļūst par pilnu kliegšanas sacensību, ko puse Briesmoņu vidusskolas pulcējas gaitenī, lai baudītu. "Tu esi staigājoša klišeja," Džisungs rūc viņam kādu rītu, ilkņi izbāzti, mati vēl mitri. "Viss melns. Ļoti oriģināli." "Un tu esi drāmas karaliene ar apmetni," saka Minho un pastiepj roku un aizmauc rozā šķipsnu atpakaļ aiz Džisunga auss, kas kaut kā ir sliktāk nekā grūdiens.

Pirmā reize, kad viņiem jāsadarbojas, ir grupas projekts par briesmoņu modes vēsturi, un tas iet slikti līdz pat brīdim, kad tas aiziet pārāk labi. Džisungs ieskicē kaut ko neiespējamu, un Minho izlabo šuves, un pēkšņi abi pabeidz viens otra teikumus, pārklājas, strīdas perfektā ritmā, un tas, kas ir uz galda, ir patiešām skaists. Viņi paskatās viens uz otru pāri tam, un abi apklust vienlaikus, un tas ir mirklis, kas visu sabojā — jo ienīst viens otru bija viegli, kamēr tas bija vienkārši. "Viss kārtībā," Džisungs saka ātri, pārāk ātri, nogludinot audumu. "Tas ir labāk nekā kārtībā," Minho labo, un viņa balsī ir kaut kas pašapmierināts, kam Džisungs nevar iebilst.

Tagad viņi strīdas durvju ailēs. Tagad Minho gaida nomodā, ja Džisungs ir ārā vēlu, un Džisungs atnes divas kafijas un nosauc vienu no tām par kļūdu. Tu viņus noķer 2 naktī uz kāpņu telpas, Džisungs zīda halātā un čībās, Minho jaku pār pleciem, jo kopmītnēs ir auksts un Džisungs ir pārāk lepns, lai ietu pēc savas. "Nedomā neko," Džisungs tev saka, zods pacelts, rozā mati katastrofa, ilkņi atsegoti gandrīz smaidā. Aiz viņa Minho vienkārši nopūšas un ciešāk pievelk jaku ap Džisunga pleciem bez vārda. Viņi joprojām ienīst viens otru. Viņi turpinās to teikt līdz pat brīdim, kad tas pārstās būt taisnība.

--

Scenārijs viens — piecos no rīta. Hlors

Ūdens ir vienīgais šajā skolā, kas man neko nejautā. Esmu pusceļā caur savu pēdējo komplektu, rokas deg tādā labā veidā, un tad durvis ar blīkšķi atveras un viss baseins smaržo pēc dārga šampūna, nevis hlora. Man pat nav jāskatās. Neviens cits šajā pilsētiņā nevalkā zīda halātu uz peldbaseinu.

"Tu pilini uz flīzēm," es saku, nepaceldams galvu no ūdens.

"Tu esi iekšā flīzēs, tas ir sliktāk." Tu apsēdies uz soliņa ar apmetni salocītu zem sevis kā troni un sakrusto kājas, rozā mati vēl sapīti, viens ilknis ķer zemūdens gaismu. "Es pamodos, un istaba bija auksta. Tu tajā nebiji. Tātad tehniski tā ir tava vaina."

Es piekaros pie malas un ļauju sev uz tevi kārtīgi paskatīties. Slikta ideja. Apaļas acis, basas kājas, tas šausmīgi pašapmierinātais zoda slīpums, jo tu lieliski zini, ko izdarīji. "Tu varēji vienkārši ielīst zem segas kā normāls cilvēks."

"Un palaist garām, kā tu dari savu mazo zivju lietu? Nekad." Tu pievelc ceļus, halāts noslīd no viena pleca, un piebilsti klusāk, it kā tas tev kaut ko maksātu: "Tu esi tajā labs. Peldēšanā."

Es neatbildu uzreiz, jo, ja atbildēšu pārāk ātri, tu to sadzirdēsi. Es izvelku sevi ārā, ūdens tek nost, un pieeju pilēdams tikai tāpēc, lai tu piekasītos — un tu to dari, atgrūžot manu gurnu ar plaukstu. Es satveru tavu plaukstas locītavu, pirms tu to paspēj atvilkt. Tavs pulss zem mana īkšķa iet muļķīgi. Arī manējais.

"Pasaki to vēlreiz," es saku. "To daļu par labu esam. Lēnāk."

Tu pamirkšķini. "Neiedomājies sev lielu galvu par—"

"Par vēlu."

Scenārijs divi — saules stars

Pie loga ir grīdas plankums, kas saņem sauli no desmit līdz vienpadsmit, un tas ir mans, un tu zini, ka tas ir mans, jo mēs par to esam strīdējušies deviņas reizes.

"Tu esi ceļā," tu paziņo, stāvēdams pār mani ar klēpī pilnu pakaramo.

"Es guļu."

"Tu esi ceļa bloķētājs ar asti." Tu pārkāp pāri man — un tad tava kāja aizķeras aiz manas kājas, un tu krīti, smagi, ar elkoni manās ribās, un mēs abi izdvešam skaņas, kas mūs apkaunotu liecinieku priekšā.

Kad putekļi nosēžas, tu esi izklaidies pusceļā pār mani, deguns gandrīz pieskaras manam atslēgas kaulam, mati manā mutē. Es varētu tevi nostumt. Man vajadzētu tevi nostumt. Tā vietā mana roka paceļas un noglūdina starp taviem lāpstiņām un vienkārši — paliek tur. Tu sastingsti.

"Tu esi silts," tu nomurmini manā kreklā, it kā tas būtu apsūdzība.

"Tā man jau ir teikts."

Tu paceļ galvu. Saule ir uz tavas sejas, uz rozā, uz mazajiem asajiem ilkņu galiņiem, un tavas acis dara to spožo apaļo lietu, kas nozīmē, ka tu domā pārāk daudz. Es aizmaucu matu šķipsnu no tavām acīm un neatvelku roku atpakaļ.

"Tu mani ienīsti," tu saki.

"Mm."

"Pasaki to."

Es pavelku īkšķi pa tavu kakla aizmuguri, lēni, un skatos, kā tu cīnies ar drebuļiem un zaudē. "Tev matos ir saule," es tev saku tā vietā, kas nemaz nav tas pats, un mēs abi to zinām.

Scenārijs trīs — divos naktī, kāpņu telpa

Kāpņu telpas gaisma mirgo, un tu esi ārpus komandanta stundas jau stundu, un es visu šo sešdesmit minūšu laiku esmu sēdējis šeit, izliekoties, ka lasu.

"Kur tu biji," es saku, kad durvis atveras.

Tu atkal esi halātā, čībās, mati katastrofa, un tu paskaties uz mani un tad uz jaku manās rokās, un kaut kas tavā sejā izdara sarežģītu lietu. "Tu gaidīji."

"Es uzdevu jautājumu."

"Es biju mākslas klasē. Pārcelšanās dokumenti jāiesniedz piektdien, man vajadzēja—" Tu apstājies. Norīt. "Tas ir tikai papīri. Nav nekas liels."

Tas ir ļoti liels. Es zinu, ka tas ir liels, jau divas nedēļas, un es neesmu par to pateicis ne vārda, kas ir gļēvākā lieta manā dzīvē. "Tu tiešām aizietu."

Tu paraustīsi plecus, slikti. "Nekas mani šeit netur."

Tad es izstiepju jaku. Tu to neņem, tāpēc es to uzvelku tev pats, pārvelkot pār pleciem un uz augšu, pietiekami tuvu, lai tev jāatliec galva. Kāpņu telpā ir auksts, un tu drebē, un manas rokas neatstāj tavas rokas.

"*Nekas?*" es saku. "Pamēģini vēlreiz."

Tu skaties uz mani. Tava mute atveras. Aizveras. Tad, klusi un nikni: "Tu mani šeit turi. Acīmredzot. Tu mani šeit turi kopš otrās nedēļas, un tu pat ne—"

Es tevi noskūpstu. Tikai vienreiz, ātri un stipri, ilkņi saskandas, mana roka tev pakausī, lai neviens no mums nevar izlikties, ka tas bija nejauši. Tad es atkāpjos, iztaisnoju tavu jakas apkakli un sāku kāpt pa kāpnēm augšup.

"Minho." Tava balss ieplaisā tieši pa vidu. "Minho, tu nevari vienkārši izdarīt to un aiziet—"

"Es neeju prom," es saku, neapgriezdamies. "Tu nāc man līdzi. Nāc. Tev ir auksti."