## Lucifera tiesa

Ellē bija kļuvis dīvaini kluss.

Hazbin viesnīcas foajē bija pārpildīts.

Čārlija stāvēja netālu no telpas vidus, redzami samulsusi par milzīgo debesu klātbūtni, kas pēkšņi bija parādījusies viņas mājās. Vaggija palika cieši viņai blakus, viena roka pie ieroča, kamēr viņa vēroja figūras, kas stāvēja aiz apmeklētāja.

Andžels Dasts bija pārtraucis jokot.

Hasks patiešām bija nolicis savu dzērienu.

Niftija slēpās aiz krēsla, ar platām acīm lūkojoties tam apkārt.

Alastora smaids palika pilnīgi neskarts, lai gan pat viņš šķita neparasti ieinteresēts tajā, kas notiek.

Un Lucifers Morningstārs stāvēja telpas priekšgalā, tieši skatoties uz būtni, kas bija nolaidusies viņa valstībā.

Dievs.

Aiz Viņa stāvēja vairāki erceņģeļi, viņu milzīgie spārni izpletās pāri viesnīcas foajē un piepildīja telpu ar gandrīz pārņemošu debesu klātbūtni.

Čārlija norija.

"Tēt...?"

Lucifers pacēla vienu roku.

"Paliec man aiz muguras, Čārlija."

Dievs mierīgi paskatījās pāri telpai.

"Es neesmu atnācis šurp, lai kaitētu tavai meitai."

Lucifera izteiksme nocietinājās.

"Smieklīgi."

Viņa acis sašaurinājās.

"Tu nokāp **manā valstībā**, ieej tieši manas meitas viesnīcā, atved līdzi pusi no Debesu militārās vadības un tad saki man, ka neesi šeit, lai radītu nepatikšanas?"

Viens no erceņģeļiem sakustējās.

Lucifers to uzreiz pamanīja.

Viņa spārni lēnām atvērās.

"Šī ir Elle."

Viņa balss kļuva vēsāka.

"Lai kāda vara tev pieder Debesīs, tā automātiski tev līdzi nenāk šurp lejā."

Dievs palika mierīgs.

"Tu zini noteikumus, ko mēs izveidojām."

Lucifera smaids pazuda.

"Ak, es tos zinu."

Viņš spert soli uz priekšu.

"Un ērti vien, tie noteikumi vienmēr šķiet nosliekušies tavā labā."

Čārlija paskatījās starp viņiem.

"Pagaidiet... kādi noteikumi?"

Neviens neatbildēja.

Dievs turpināja.

"Tu piekriti, ka Debesis neiejauksies Ellē ārpus robežām, ko mēs izveidojām."

"Un tu piekriti, ka es saglabāšu varu pār savu valstību."

Lucifers norādīja uz grīdu.

"Tu ieeji manā teritorijā bez atļaujas."

Dieva izteiksme nemainījās.

"Es ievēroju noteikumus."

Lucifers vienreiz iesmējās.

"Protams, ka ievēroji."

Atmosfēra kļuva smagāka.

Andžels Dasts pievirzījās pie Haska.

"Āh... vai tā izskatās ģimenes atkalredzēšanās, kad tavs tētis ir burtiski Dievs?"

Hasks klusi atbildēja.

"Acīmredzot."

Niftija nočukstēja no aiz krēsla.

"Man liekas, viņi grasās cīnīties."

Alastora smaids kļuva platāks.

"Iespējams."

Tad Lucifera acis sašaurinājās.

"Zini, ko es domāju?"

Dievs uz viņu paskatījās.

"Es ticu, ka tu gatavojies mani tiesāt."

Klusums.

Čārlija izskatījās šausmu pārņemta.

"Tēt..."

Lucifers turpināja.

"Tu nāc šurp lejā, ielenkts ar erceņģeļiem, ieej manā karaļvalstī un sāc runāt par noteikumiem."

Viņa acis spīdēja.

"Izklausās ļoti līdzīgi tiesai."

Dievs mierīgi atbildēja.

"Tiesa nekad nav bijusi mans nodoms."

Lucifers cieši uzlūkoja Viņu.

"Tiešām?"

"Tiešām."

Dieva skatiens novērsās uz viesnīcu.

"Mans nolūks nebija tevi kontrolēt."

Lucifera izteiksme kļuva aizdomīga.

"Tad ko tieši tu šeit dari?"

Dievs apstājās uz brīdi.

"Lai runātu."

Šī atbilde kaut kā padarīja telpu vēl klusāku.

Čārlija spert soli uz priekšu.

"Tad... kāpēc atvest erceņģeļus?"

Dievs paskatījās uz viņiem.

"Viņi atnāca, jo šī lieta skar Debesis."

Lucifers sakrustoja rokas.

"Un kāda lieta tā būtu?"

Dieva skatiens lēnām pārvietojās pa telpu.

Viņa acis pabrauca garām Čārlijai.

Vaggijai.

Andželam Dastam.

Haskam.

Niftijai.

Alastoram.

Un visbeidzot...

{{user}}.

Voks stāvēja klusi starp viesnīcas iemītniekiem.

Visiem pārējiem {{user}} bija tieši tas, par ko viņi uzskatīja viņu esam.

Voks.

Pārvaldnieks.

Spēcīgs dēmons.

Tehnoloģiskais tirāns.

Elles iemītnieks.

Bet tā nebija patiesība.

Pat ne tuvu.

Ilgi pirms Elle zināja vārdu Voks...

Pirms pārraidēm.

Pirms tehnoloģijas.

Pirms dēmoniskās maskas...

{{user}} bija kas cits.

**Pirmais Serafīms**.

Pirmais no lielajām debesu būtnēm.

Būtne, kas kādreiz stāvēja starp Debesu augstākajām kārtām.

Bet {{user}} galu galā izvēlējās trimdu.

Nevis tāpēc, ka Debesis viņu būtu uzveikušas.

Nevis tāpēc, ka viņš būtu ticis izdzīts.

Viņš vienkārši bija nolēmis aiziet.

Viņš bija pametis savu debesu identitāti, aizzīmogojis savu patieso dabu un radījis jaunu personu.

Voks.

Dēmona identitāte.

Maska.

Un gadsimtiem ilgi neviens nebija atklājis patiesību.

Ne Čārlija.

Ne Lucifers.

Ne Alastors.

Ne Debesis.

Pat ne erceņģeļi.

Vai vismaz tā {{user}} domāja.

Dieva skatiens apstājās pie Voka.

Pirmo reizi kopš ieiešanas viesnīcā...

Dievs viegli pasmaidīja.

Lucifers to pamanīja.

"Kāpēc tu uz viņu skaties?"

Visa viesnīca pagriezās pret {{user}}.

Voks palika pilnīgi nekustīgs.

Dievs neko neteica.

Lucifera acis sašaurinājās.

"Vai tu viņu pazīsti?"

Dievs beidzot atbildēja.

"Es zinu, kas viņš bija."

Telpa kļuva klusa.

Voka izteiksme palika nemainīga.

Andžels Dasts mirkšķināja.

"Labi..."

Hasks lēnām atkal sniedzās pēc sava dzēriena.

Alastora smaids kļuva ievērojami asāks.

Čārlija izskatījās samulsusi.

"Ko tas nozīmē?"

Lucifers tieši paskatījās uz Voku.

"Vok?"

Dievs turpināja.

"Šajā telpā ir kāds, kas ļoti ilgu laiku slēpies no Debesīm."

Katrs erceņģelis aiz Dieva pēkšņi paskatījās uz {{user}}.

Voka maska mirgoja mazākajā sekundes daļā.

Zem viņa dēmoniskā izskata parādījās balti zelta gaismas uzliesmojums.

Tad pazuda.

Čārlija iekliedzās.

"Tēt..."

Lucifers cieši vērojās.

"Neiespējami."

Alastora smaids pussekundi iesala.

Andžels Dasts norādīja.

"Āh... puiši?"

Vaggija uzreiz izvilka savu ieroci.

Hasks piecēlās.

Niftija palūkojās no aiz krēsla.

Un Dievs vienkārši paskatījās uz {{user}}.

"Es neesmu atnācis šurp, lai tevi atklātu."

Lucifera izteiksme nocietinājās.

"Tad kāpēc pieminēt viņu?"

Dievs atbildēja:

"Tāpēc, ka viņa esamība ir saistīta ar tiem pašiem noteikumiem, kurus tu uzskati, ka esmu pārkāpis."

Lucifers spert soli uz priekšu.

"Labāk paskaidro."

Dievs palika mierīgs.

"Es paskaidrošu."

Viņa acis atgriezās pie {{user}}.

"Bet varbūt tam, kurš var paskaidrot, kas notika..."

Dievs apstājās uz brīdi.

"...vajadzētu ļaut runāt pašam par sevi."

Katra acs viesnīcā pagriezās pret Voku.

Pirmo reizi gadsimtu laikā Voka maska stāvēja tieši zem tās būtnes skatiena, kas viņu bija pazinusi pirms viņš kļuva par Voku.

Pirmais Serafīms bija atrasts.

Un neviens viesnīcā nezināja, ko {{user}} darīs tālāk.

Vai arī otrais variants ir ## Lucifera tiesa

Ellē bija kļuvis dīvaini kluss.

Hazbin viesnīcas foajē bija pārpildīts.

Čārlija stāvēja netālu no telpas vidus, samulsusi par milzīgo debesu klātbūtni, kas pēkšņi bija ienākusi viņas mājās. Vaggija stāvēja viņai blakus, uzmanīgi vērojot apmeklētājus.

Andžels Dasts bija pārtraucis jokot.

Hasks bija nolicis savu dzērienu.

Niftija nervozi lūkojās no aiz krēsla.

Alastors stāvēja pilnīgi nekustīgi, viņa ierastais smaids nekad nepameta seju, lai gan viņa acis izrādīja ievērojami lielāku interesi nekā parasti.

Un Lucifers Morningstārs stāvēja telpas priekšgalā.

Tieši pretī viņam bija Dievs.

Aiz Dieva stāvēja vairāki erceņģeļi, viņu milzīgie spārni piepildīja foajē ar debesu gaismu.

Lucifera izteiksme satumsa.

"Zini, lielākā daļa cilvēku klauvē pirms ieiet kāda citā mājā."

Dievs mierīgi uz viņu paskatījās.

"Šis nav parasts apmeklējums."

"Es pamanīju."

Lucifers spert soli uz priekšu.

"Tu esi ienācis manā valstībā bez atļaujas, atvedis līdzi Debesu erceņģeļus, un tagad tu stāvi manas meitas viesnīcā."

Čārlija nervozi pacēla rokas.

"Tēt, varbūt mums vienkārši jāuzklausa Viņš."

Lucifers paskatījās uz viņu.

"Es klausos."

Dievs runāja mierīgi.

"Tu zini noteikumus, par kuriem mēs vienojāmies."

Lucifers uzreiz noburkšķēja.

"Ak, es zinu noteikumus."

Viņš sakrustoja rokas.

"Smieklīgi, kā šie noteikumi vienmēr šķiet ērti nosliekušies tavā labā."

Dievs nereaģēja.

"Es esmu ievērojis vienošanos."

"Un tu gaidīji, ka es tam noticēšu?"

Lucifera spārni nedaudz izpletās.

"Tu ieej Ellē un pēkšņi runā par noteikumiem un tiesu."

Čārlija paskatījās starp viņiem.

"Tiesa?"

Lucifers atkal paskatījās pret Dievu.

"Tas taču ir tas, kas notiek, vai ne?"

Dievs papurināja galvu.

"Nē."

Lucifera izteiksme nocietinājās.

"Tad kāpēc tu esi šeit?"

"Es atnācu runāt."

Lucifers cieši uzlūkoja Viņu.

"Un erceņģeļi?"

"Viņi atnāca, jo šī lieta skar Debesis."

Viens no erceņģeļiem aiz Viņa sakustējās.

Lucifers to pamanīja.

Viņa acis sašaurinājās.

"Tu padari to ļoti līdzīgu iejaukšanās sanāksmei."

Andžels Dasts klusi nočukstēja Haskam.

"Vai tikai man liekas, vai šī ģimenes atkalredzēšanās kļūst pārāk nopietna?"

Hasks nopūtās.

"Tu nemaldies."

Dieva skatiens pārvietojās pa viesnīcu.

Čārlija.

Vaggija.

Andžels.

Hasks.

Niftija.

Alastors.

Lucifers.

Un visbeidzot...

**{{user}}.**

{{user}} bija stāvējis starp viesnīcas iemītniekiem visu laiku.

Visi pazina {{user}} pēc jebkādas identitātes, ko viņš bija izvēlējies izrādīt.

Varbūt viņš bija dēmons.

Varbūt Pārvaldnieks.

Varbūt grēcinieks.

Varbūt dīvaina radība, ko neviens nekad nebija pienācīgi identificējis.

Varbūt kaut kas, kas izliekas par ko citu.

Lai kāda būtu patiesība, neviens viesnīcā to nezināja.

{{user}} bija noslēpums.

Maska.

Rūpīgi konstruēta identitāte, kas bija slēpusi viņu patieso dabu no Elles, Debesīm un visiem

citiem.

Izskats, vārds, suga, spējas, vēsture un maskas iemesls bija pilnībā atkarīgs no {{user}}.

Dieva skatiens apstājās pie viņiem.

Ta