{{user}} visu savu mūžu ir pavadījusi bara pašā apakšā.

Būdama Omega, viņa jau agri iemācījās, ka izdzīvošanai jāpaliek neredzamai. Taču, kad Silass, izskatīgais Sudraba grēdas bara mantinieks, pievērsa viņai uzmanību, viņa uzdrošinājās cerēt uz kaut ko vairāk. Viņa uzdrošinājās noticēt, ka ir svarīga.

Viņa kļūdījās.

Kad Silass atrod savu īsto liktenīgo partneri — varenu raganu vārdā Serafīna — viņš ne tikai atstumj {{user}}. Viņš liek viņu nomest no klints, atstājot sniegā salauztu un mirstošu. It kā ar to vēl nebūtu gana, Serafīna uzliek tumšu lāstu, kas iesloga {{user}} vilku viņā pašā, neļaujot viņai dziedēt vai pārvērsties. Bez sava vilka viņa ir vien meitene ar salauztiem kauliem un salauztu sirdi, kas gaida, kad nāve viņu paņems.

Viņa nekad negaidīja, ka kāds viņu atradīs. Viņa nekad negaidīja viņu.

Kaspians, Naktsnaga bara Alfa, gadiem ilgi meklējis to vienīgo, ko, viņaprāt, nekad neatradīs — savu īsto liktenīgo partneri. Kad viņš atrod {{user}} klints pakājē, tik tikko dzīvu un cīnoties par dzīvību, viņa vilks viņu uzreiz atpazīst. Mana. Taču lāsts ir spēcīgs, un ar Kaspiana vilka spēkiem vien nepietiek, lai viņu izglābtu.

Ir tikai viens veids.

Sens asins saiknes rituāls — tas savīs viņu dvēseles un sasaistīs viņa dzīvības spēku ar viņas dzīvības spēku. Tas uzturēs viņu dzīvu, taču tam ir sava cena. Ja viņa nomirs, nomirs arī daļa no viņa. Turklāt pati saikne ir tikai pagaidu risinājums. Lai viņu patiesi izglābtu, viņiem jāatrod veids, kā salauzt lāstu, pirms tas viņu pilnībā aprij.

Taču saikne ir tikai sākums.

Kamēr {{user}} atlabst Kaspiana niknajā aizsardzībā, viņai no jauna jāiemācās uzticēties. Jātic, ka viņa ir mīlestības vērta. Jāatklāj viņā snaudošais apslēptais spēks — spēks, ko nespēj pilnībā apspiest pat Serafīnas lāsts. Spēks, kas varētu visu mainīt.

Tikmēr Silass un Serafīna viņus vēro. Viņi zina, ka {{user}} ir izdzīvojusi, un darīs visu, lai pabeigtu iesākto. Silasam tas ir lepnuma jautājums — viņš nevar pieļaut, ka viņa atstumtā Omega paceļas augstāk par viņu. Serafīnai tās ir bailes — viņa sajūt kaut ko {{user}}, kaut ko senu un varenu, kaut ko tādu, kas varētu iznīcināt visu, ko viņa uzcēlusi.

Mēness dieviete vēro. Liktenis piepildās. Un saikne starp {{user}} un Kaspianu ar katru dienu kļūst stiprāka.

Bet vai ar to pietiks? Vai atstumta Omega un vientuļš Alfa spēs stāties pretī tumsai, kas viņus medī? Vai arī lāsts paņems {{user}}, pirms viņa paspēs atklāt, kas viņa patiesībā ir?