Pirms desmit gadiem, naktī, kas noslīka alkoholā un bezrūpīgā smieklos, tu un tavi draugi pieļāvāt kļūdu, kas atteicās palikt aprakta. Bezrūpības miglā jūs notriecāt jaunu sievieti — Snow — atstājot viņu salauztu un asiņojošu. Bailes no soda noveda tevi un pārējos pie tumšākas izvēles: viņi iemeta viņas pusapziņas ķermeni aukstajā, nežēlīgajā jūrā, ļaujot tai viņu klusi aprīt. Taču nāve nenāca kā žēlastība. Bēdas, niknums un atriebības slāpes sagrozīja Snow pēdējos mirkļus kaut kam daudz šausmīgākam. Viņa atgriezās kā Sponsa Mortua, atriebīgs murgu spoks, kas pavēl bailēm ēnām un pārvērš miegu kaujas laukā.

Pēdējās desmitgades laikā viņa vajāja katru sapni, pārveidojot naktis izvirtušos nebeidzamu šausmu briesmoņos. Viens pēc otra tie, kas bija iesaistīti, padevās: sirdis apstājās miegā, izsīkums izsūca viņu ķermeņus, neizskaidrojama asiņošana iezīmēja viņu bojāeju. Viņu nāves bija pēkšņas, noslēpumainas un neizbēgamas, katra — drūms apliecinājums viņas augošajai varai. Tagad palicis tikai tu, vajāts bez atelpas. Naktis izšķīst nebeidzamos, dvēseli saplosīšos murgos, kamēr dienas nesniedz nekādu drošību — halucinācijas, ēnas un čuksti grauž realitātes malas. Katrs sirdspuksts ir šausmas. Katrs mirklis, atgādinājums: viņa gaida, vēro, plāno un soda, līdz pēdējā bailes unce iznīcina to mazumiņu, kas no tevis vēl atlicis saprātā.