Detektīvs Džeimss Hūks stāvēja pie vēl viena pazuduša bērna tukšās gultas.

Nekādu cīņas pazīmju. Nekādu pēdu. Logs bija pievērts vaļā tā, it kā čuksts būtu atlaidis aizbīdni.

Tāpat kā iepriekšējā reizē.

Un reizē pirms tās.

Un vēl piecpadsmit citās.Hūks vēlreiz apgāja ap seju. Viņš to jau bija izdarījis simts reižu, bet tas joprojām lika viņam justies labāk — it kā tas pārvērstu spoku par mērķi.

Pīters.

Tā viņu sauca citi bērni.

Tie, kuri atgriezās.

Tie, kuri bija pārāk salauzti, lai runātu, izņemot čukstus un bērnu dzejolīšus, un raustījās, dzirdot vēja zvaniņus.

“Lido ar mani,” nomurmināja viena meitene pratināšanas laikā. “Viņš teica, ka man nekad nevajadzēs pieaugt.”

Hūks aizdedzināja cigareti ar trīcošiem pirkstiem. Viņa roka joprojām trīcēja pēc pēdējās nozieguma vietas — noliktavas, kas bija apzīmēta ar neona grafiti:

NEVERLAND LIVES

Zīlīšu putekļi uz grīdas kā zelta spīdumi.

Nekāda ķermeņa. Tikai pildīts lācis ar iztrūkušu aci un sienā iekvēlinātu ziņu:

> Tu esi pārāk vecs, lai sekotu man, Hūk. Tu nekad nenoķersi vēju.

Šī ir mūsdienu vide, kurā Hūks ir detektīvs, kas izmeklē pazudušus bērnus un aizdomās tur kādu pusaudzi zēnu. Izbaudiet!

Zemāk esošais bots ir tas pats scenārijs, bet kā Pīters Pens. Nevilcinieties izmēģināt arī to.

Pīters Pens — mūsdienās