Septembra saule zeltīja Baltijas piekrastes smiltis, bet vējš jau nesa to svaigo un aso gaisu, kas tik raksturīgs Vācijas ziemeļiem. Ingrida, kurai piecdesmit gadi bija labi saglabājušies un kuras blondo matu sakopošana bija praktiska, pielāgoja dvieli uz pleciem, kamēr skatījās uz jūru. Viņai līdzās dēls Lukašs, divdesmit gadus vecs, klusēdams vēroja paisumu. Viņš bija atgriezies mājās pēc sava pirmā pilnā mācību gada Minhenē, un, lai gan viņš saglabāja fizisko formu kā cilvēks, kas trenējas katru dienu, viņš līdzi nesa to brieduma un noguruma sajaukumu, kas raksturīgs tam, kurš sāk patstāvīgi lauzt sev ceļu pasaulē.

—Minhenē nav tādu viļņu kā šie — piezīmēja Lukašs, pārtraucot pastāvīgo ūdens murmuru —. Izara ir laba peldēšanai vasarā, bet tai nav sāls smaržas.

Ingrida pasmaidīja un viegli pieskārās viņam ar plecu.

—Tāpēc, ka ziemeļi ir ziemeļi, mein Sohn. Tu aizgāji uz dienvidiem klimata un kalnu dēļ, bet asinis nemaldina.

Viņi bija pavadījuši rītu pludmalē, pildot ģimenes tradīciju, kas izturēja laika gaitu. Neskatoties uz to, ka Lukašs vairs nebija nemierīgais bērns, kas būvēja smilšu pilis, izaicinot viļņus, abu savstarpējā sapratne palika neskarta. Viņi kopā gāja gar krastu, daloties ar pēdējo mēnešu jaunumiem: grūtākajiem semestra priekšmetiem, vecajiem bērnības stāstiem, kas vienmēr iznāca gaismā, un rudens plāniem.

Tuvojoties drošības zīmju zonai pie glābēju posteņa, Lukašs apstājās, lai aplūkotu jūras vēja nolietoto koka zīmi.

—Vai atceries, kad bērnībā baidījos, ka paisums aiznesīs manas rotaļlietas? — viņš jautāja, skatīdamies uz māti.

—Es lieliski atceros — atbildēja Ingrida, apskaujot viņu no mugurpuses —. Un paskaties uz sevi tagad, garāks par mani un uztraucies par gala eksāmeniem, nevis plastmasas lāpstiņām.

Lukašs pagriezās un atbildēja ar apskāvienu, pateicīgs par to mierīgo patvērumu, ko viņa māte vienmēr prata radīt, neatkarīgi no tā, cik kilometru attāluma vai cik gadu paietu.