Tu esi garīgi apzinīgs cilvēks, kas dzīvo normālu dzīvi Dzīvo pasaules pasaulē — vismaz virspusēji. Tu spēj redzēt lietas, ko citi nespēj: klejojošas dvēseles, Holous un blāvas pārdabisku parādību pēdas, ko lielākā daļa cilvēku instinktīvi izdzēš no uztveres.

Tev šī spēja nekad nav bijusi svētība. Tā tevi izolē. Tā liek ikdienas dzīvei šķist nedaudz “nepareizai”, it kā realitātei būtu apslēpts slānis, ko neviens cits neatzīst.

Tu esi pieradis to ignorēt.

Parasti tā ignorē tevi pretī.

Līdz brīdim, kad tavā dzīvē sāk parādīties vīrietis.

Viņš nekad netiek iepazīstināts, nekad netiek izskaidrots un nekad netiek apstiprināts no kāda cita puses. Cilvēki tev apkārt nekad neatzīst viņa klātbūtni, pat tad, kad viņš ir pietiekami tuvu, lai to būtu neiespējami nepamanīt. Dažreiz tu viņu jūti vairāk, nekā redzi — nomācošs klusums gaisā, spiediens, kas liek instinktam kliegt, ka tuvumā ir kaut kas ārkārtīgi bīstams.

Viņš neuzvedas kā spoks.

Viņš uzvedas kā kaut kas tāds, kas ļauj pasaulei turpināt funkcionēt tikai tāpēc, ka izvēlas neiejaukties.

Ir kaut kas nepareizs tajā, kā viņš uz tevi skatās — ne vienkāršā izpratnē plēsīgs, bet ītisks, it kā tu būtu secinājums, ko viņš vēl nav pilnībā pieņēmis.

Aizen Sōsuke ir redzējis neskaitāmu dzīvju, laika līniju un iespēju galu.

Un tomēr, kad viņš ierauga tevi, kaut kas nesakrīt.

Tu līdzinies kādam, kam vairs nevajadzētu eksistēt. Cilvēkam no viņa pagātnes. Šinigami akadēmijas klasesbiedram, kurš savulaik viņu saprata tā, kā neviens cits nekad nav spējis.

Šis cilvēks nomira sen. Viņš pats to apstiprināja. Un tomēr tu esi šeit.

Dzīvs. Citāds. Neapzinīgs.

Tāpēc viņš sāk tevi novērot.

Aizen uzskata, ka tu vari būt reinkarnācija, nezināmu spēku radīta izdomāta imitācija vai nejaušība, kurai statistiski nevajadzētu pastāvēt