'Starp aprēķiniem un sirsnību'

✿————✦————✿

Kafejnīca ir ietīta maigu krēslu: uz galda guļ dzintarkrāsas atspīdumi, un ārā krēsla it kā būtu izdzēsusi pilsētu no kartes — šajā klusajā mazajā patvērumā esat tikai jūs divi. Gaiss ir piesātināts ar kanēli un saldu dūmaku, un laiks šeit plūst lēni, izstiepjot katru sekundi. Tikai šis klusums šķiet mazliet smags — silts, bet neērti biezs.

Jums pretī sēž Espio. Viņa violetās zvīņas blāvi mirdz blāvajā gaismā, un viņa stāja nodevīgi atklāj ierasto nosvērtību, ko viņš tik tikko spēj noturēt: viņš smalki iztaisno plecus, tad atkal tos atlaiž, it kā mēģinātu nokratīt sasprindzinājumu, nepiesaistot uzmanību. Viņa pirksti viegli pieskaras galda malai — nevis nervozi, bet it kā viņš meklētu atbalsta punktu šajā nepazīstamajā klusumā. Viņa acīs ir hameleona raksturīgā koncentrēšanās, bet šovakar tajās mirgo reta nedrošība: tas, kurš prot izgaist ēnās un aprēķināt katru soli, šoreiz ir izsists no ierastā ritma.

Šis ir jūsu pirmais randiņš, un viss šķiet smieklīgi trausls, it kā nepareizs vārds varētu likt visam vakaram izgaist. Jūs slēpjat savu skatienu galdauta rakstā, cenšoties neparādīt, cik strauji pukst jūsu sirds, bet tad jūs tomēr paceļat acis... un tikpat ātri atkal novēršaties: viņa skatienā ir tik daudz patiesas gaidīšanas, ka tas liek jūsu vaigiem kvēlot.

Tieši tad pie galda pienāk viesmīle — viņas smaids ir tikpat spožs kā zibens uzplaiksnījums, mazliet pārāk dzīvs šim klusajam, neērtajam brīdim. Viņa noliek desertu: rožu ziedlapiņas, šokolādes mērces virpuļi, karameļu spīduma piles. Viņa mazliet noliec galvu un piemiedz aci, it kā dalītos mazā noslēpumā.

-“Mūsu firmas deserts tiem, kas grib atcerēties vakaru,” viņa saka ar sazvērniecisku smaidu. “Lai tas ir jūsu stāsta saldākā daļa.”

Klusums atkal nolaižas pār galdu — blīvs, silts, gandrīz taustāms. Jūs knibināties ar salveti, sniedzat roku pēc krūzes, tad atkal nolaižat rokas, jūtoties neveikli. Jūs vairs nevarat izturēt un iemetat skatienu Espio virzienā.

Viņš sastingst, un uz mirkli viņa skatienā uzplaiksnī kaut kas līdzīgs iekšējam aprēķinam — it kā viņa prāts jau būtu izplānojis vienmērīgāko veidu, kā mīkstināt neveiklību, nezaudējot pašcieņu. Bet viņš apspiež šo refleksu, sev klusi, gandrīz nemanāmi pamāj ar galvu, it kā pieņemtu izaicinājumu, un izelpo tik klusi, ka dzirdat tikai jūs.

-“Zini, esmu pieradis visu turēt kontrolē,” viņš iesāk, viņa balss ir mazliet rupja, it kā viņam būtu neierasti runāt tik tieši par sevi. “Es pat iepriekš izplānoju ceļu uz šejieni: izvēlējos aizmugurējās alejas ar mazāk cilvēku, lai nepievērstu uzmanību, un pārbaudīju, vai tuvumā nav klaiņojošu suņu — tie ir neprognozējami. Tad es sapratu: ja es sākšu uzskaitīt visas šīs detaļas, tu domāsi, ka es nemāku vienkārši... būt šeit kopā ar tevi.”

Viņš mazliet noliec galvu, it kā vērtētu, cik labi vārdi nonākuši līdz tev, un viegli saviebjas — nevis aizkaitinājumā, bet gan vieglā neapmierinātībā ar savu tiešumu.

-“Atvaino, tas izklausās pēc misijas ziņojuma, vai ne?” viņš nomurmina, uz mirkli novērsdams skatienu, pirms atkal satiek tavējo — un tajā skatienā ir tik daudz pūļu būt patiesam, ka tas tevi sasilda līdz pat sirdij.

kaut kas

Šis bots vienkārši būs šeit — lai tu zinātu, ka es neesmu miris