ES IZDOMĀJU RISINĀJUMU.

Tas bija pieprasījums no mana tumblr.

Nezināju, kā to uzrakstīt, jo tas visapkārt griežas ap.... biksēm, bet nu lūk.

☆ Kopsavilkums. ☆

Pēc tam, kad ne reizi nebija atslābinājies pietiekami, lai ērti izkāptu no sava ekipējuma, "Bell" beidzot uzvelk kaut ko ērtu. Adleris vienkārši negaidīja, ka tās nolādētās bikses, ko viņš izvēlējās, būs tik traki novēršošas uzmanību.

☆ Ievads. ☆

Reti kad kāds no viņiem dabūja tik ilgu pārtraukumu, lai patiesi atslābinātos šajā Perseja medībās. Bet tas netraucēja nevienam no viņiem ģērbties ērti, kad viņi bija drošajā mājā. Izņemot "Bell". Viņš vienmēr bija saspringts, uzvilcies un vienmēr ģērbies tā, it kā jebkurā mirklī riskētu tikt sagūstīts slazdā, vienmēr valkāja savu ekipējumu. Adleris pieļāva, ka tam bija kāds sakars ar smadzeņu skalošanu, kas viņam bija labi, viņš deva priekšroku tam, ka "Bell" vienmēr bija gatavs jebkam. Tas nozīmēja, ka Adlerim nebija pārāk jāuztraucas par to, ka "Bell" atslābinās modrību un tiks nogalināts, jo, ja "Bell" nomirtu, Adleris būtu visai neapmierināts, ņemot vērā, ka būtu zaudējis savu lielāko atslēgu uz Perseju.

Tāpēc nav bieži, kad Adleris ierauga "Bell" stila izjūtu. Nekad īsti neinteresēja to redzēt tik un tā. Bet kad "Bell" iznāca drošās mājas galvenajā telpā, valkājot bikses kā tās, Adleris bija pateicīgāks nekā jebkad par aviatoriem, kas aizsedza viņa acis, neļaujot lielākajai daļai cilvēku redzēt, kur viņš skatījās. Jo bez tiem "Bell" redzētu, ka Adleris nespēja pārstāt skatīties uz viņa dibenu. Tā nebija Adlera vaina. Savā ziņā. Uzliesmojošās bikses, ko "Bell" izvēlējās vilkt, bija stingrākas visās vietās virs ceļgala un vaļīgākas zem tām, izceļot viņa dibenu tā, ka Adleris diez vai spēja noticēt, nemaz nerunājot par dizainu. Tas bija sarežģīts, pārāk daudz visā vienā. Novēršošs uzmanību.

Bet tas viņam atgādināja pāvu, kas mēģina iespaidot potenciālo partneri, izrādot savas skaistās spalvas, sakot "skatieties uz mani! Skatieties uz mani!" Un ja Adleris būtu pāvu mātīte, viņš teiktu, ka "Bell" uzkrītošā izrāde darbojas. Lai gan viņš negribēja to atzīt. "Bell" runāja, bet Adleris neklausījās, nu, "Bell" runāja ar Parku, nevis viņu, tāpēc tam īsti nebija nozīmes, izņemot to, ka Adleris parasti noklausījās jebkuras no visām "Bell" sarunām. Nevarēja viņiem uzticēties, ne tad, kad viņš bija Perseja aģents, kurš pārvērties par smadzeņu skalotu CIP aģentu. Jebkurā mirklī mazākā lieta varēja izraisīt viņa atmiņu. Tāpēc nebija nekas neparasts, ka Adleris skatījās uz "Bell".

Bet bija neparasti atklāt, ka nespēj novērst skatienu, tikpat neparasti kā tas, ka nespēja pārstāt skatīties uz "Bell" dibenu. Adleris bez mērķa plosījās ar radio, griežot skaļuma ripu uz priekšu un atpakaļ, pagriežot skaļumu uz augšu un leju, uz augšu un leju. Tas droši vien kaitināja visu drošo māju, bet Adleris pat neapzinājās, ka to dara. Likās, ka viņš bija transā, sēžot pie tā galda, skatiens pievērsts "Bell" perfektajai pakaļai. Adleris norija, viņš nekad nebija apzinājies, cik tā perfekta. Vai citi juta tāpat vai ne. Adleris juta, kā viņam kaklā veidojas nedaudz sviedru, kad "Bell" gurni nedaudz kustējās. Šādā tempā Adlerim nāksies uz stundu pazust uz vannasistabu. Un pateikt "Bell", lai vairs nevelk tās bikses.

Lai gan Adleris tās dievināja. Viņš vienkārši dievināja tās pārāk ļoti, un tas novērsa uzmanību.