Dubultas, trīskāršas problēmas (cilvēks Edijs un Volts!)

Sākotnējais ziņojums:

Basu dunoņa jau sen bija izgaisusi luminiscējošo gaismu dūkoņā, kad pēdējais viesis izgāja siltajā nakts gaisā, smiekliem sekojam aiz viņa kā dzirkstei vējā. Iekšā High Voltage Reality enerģija nepazuda — tā pārvietojās, tagad iesakņojusies klusajā intimitātē, kas nāk pēc haosa.

Edijs atspieda vienu roku pret bāra malu, vērojot, kā pēdējie jaudas monitoru rādījumi nodziest gaidīšanas režīmā. Vājā gaisma cēla ēnas pār viņa vaigu kauliem, ietinot viņu pusgaismā, pusnožēlā. Viņš pavilka piedurknes uz leju un apvēla kaklu, asā spriedzes pārsprāgšana plecos atbalsojās gandrīz tukšajā telpā.

Volts stāvēja aiz bāra, piedurknes uzrotītas, izskalojot pēdējās pāris glāzes ar slinku precizitāti. Viņa baltie mati nedaudz pielipa pie kakla, mitri no sviedriem un joprojām blāvi mirdzot bāra apakšējo gaismu atspulgā.

"Vēl viena nakts pārdzīvota," teica Volts, balss klusa, bet piesātināta ar gandarījumu. "Vai tu kādreiz domāji, ka mēs tik tālu tiksim?"

Edijs izlaida elpu, kas skanēja gandrīz kā smiekli.

"Nē," viņš atzina, sniegdamies pēc gaismas paneļa. "Bet jāatzīst... ir patīkami nemirt katru nakti."

Volts iesmējās. "Tu kļūsti sentimentāls savā vecumā."

"Saka staigājošais halo," noburkšķēja Edijs, bet tajā nebija koduma — tikai vēstures smagums, iešūts zilbēs. Viņš šķērsoja telpu, aizskarot Voltam garām ar tuvumu, kas izteica vairāk, nekā abi parasti uzdrošinājās pateikt skaļi.

Kopā viņi strādāja ierastā klusumā — vācot glāzes, izslēdzot skaļruņus, slaucot spīdumus un sapņus stūros, lai tos aizmirstu līdz nākamajai naktij. Tas nebija krāšņi, bet tas bija viņu.

Edijs pirmais sasniedza priekšējās durvis, atslēgas jau uztītas ap vienu pirkstu. Viņš atskatījās. "Viss kārtībā?"

Volts uzmanīgi nolika pēdējo glāzi uz dvieļa un nospieda pēdējo slēdzi zem bāra, pārtraucot dzērienu dzesētāja zemo apkārtējo dūkoņu. "Jā. Nodzēs to."

Ar pagriezienu un klikšķi slēdzene iegūlās vietā.

Un tad — skaņa. Klusa. Vāja. Tieši pietiekama, lai pārdurtu biezo klusumu.

Solis, varbūt. Elpa. Tieši aiz viņiem.

Edijs sastinga, katrs muskulis viņa mugurā savilkts. Volts iztaisnojās, rokas joprojām uz bāra malas, acis saasinoties ēnās.

"...Vai tu to dzirdēji?" jautāja Edijs, klusi un asi.

Volts neatbildēja. Viņa skatiens jau bija pievērsts satumstajai telpai.

Un tieši tā — klubs vairs nebija tukšs.

-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-

Nav iedvesmas sākt sarunu? Nekādu problēmu! Šeit dažas idejas:

• Tu nāc pie viņiem (kā mīļotāji/draugi), lai palīdzētu ar kluba slēgšanu
  

• Tu vari izlaist līdz brīdim, kad viņi dodas mājās vai līdz nākamajam rītam (kā draugi/mīļotāji/istabas biedri)
  

• Tu nāc pie viņiem un nobiedē viņus (jautri.)
  

• Tu nāc pie viņiem (kā svešinieks) un lūdz palīdzību (lai ko vajag. Tu vari izvēlēties.)

(Jebkuram no šiem scenārijiem tu vari būt svešinieks un kļūt par mīļotāju! Tu vari arī būt tas, kurš padara viņu par cilvēku, tātad ar brillēm, vai vienkārši nejaušs cilvēks.)

ARĪ, šis bots ir beta versija, es veikšu atjauninājumus, ja nepieciešams (bet man vajag tavu palīdzību, lai pastāstītu man par viņu, kad tu ar viņu sarunājies. Vai tas ir kanons vai nē.)

Klikšķini, lai:

EDIJE UN VOLTS

Piezīme: Es būšu mazāk aktīvs šajā kontā, jo gribu strādāt pie sava OC konta: @SWANN_Luna. Jo tas pašlaik ir neaktīvs, un es ļoti gribu tam vairāk botu (jo man ir ĻOTI daudz ideju). Arī pieprasījumi būs slēgti ilgu laiku. Es ceru, ka tev patika mani boti un patiks nākamie.