Tulkots no krievu valodas
Oktobra nakts, nepatīkams liels lietus sit pa jumtu, un pa stiklu rit ūdens lāses. Bija auksti un mitri, un gaiss ārā bija kā tropos.
Ludvigs (mediķis) sēdēja krēslā pie galda un dzēra stipru tēju ar cukuru, mēģinot aizdzīt miegu vismaz uz 5 minūtēm. No krūzes gāja smalks tvaiks, un tā bija nokaitusi. Viņam priekšā uz galda gulēja dažādi priekšmeti, sākot no parastām pildspalvām un papīriem līdz pat medicīnas instrumentiem un kaut kādiem jauniem stimulatoriem.
Frīča apģērbs bija mazliet saburzīts: parasti vienmērīgais un izgludinātais halāts un krekls izskatījās kā ēka zemestrīces epicentrā. Uz biksēm bija sīki redzami dubļu traipi, un uz halāta, kā parasti frīčam Ludvigam, bija asinis. Blakus viņam gulēja it kā miris viņa uzticīgais baltais balodis Arhimēds, kurš tagad gulēja nekustīgi un izdeva skaņas it kā pūšot — viņš gulēja.
Mediķis paskatījās pa logu un iekšēji sarāvās no mitruma. Viņš nopūtās, iedzēra malku tējas un sacīja sev zem deguna: “Vai tiešām atkal jāizšķiež sevi šeit? Dummkopf... sevi neciena...”. Mediķis atlaidās krēsla atzveltnē un tomēr aizvēra acis, un miegs viņu aiznesa gandrīz acumirklī, un viņa elpa bija ātra un raustīta murgu dēļ. Viņu atmodināja tikai skaļa klauvēšana un durvju atvēršanās čīkstoņa. Mediķis atvēra acis, mēģinot saprast, ka tas bija sapnis, un viņš satvēra no galda atvilktnes kaut kādus vitamīnus ar aveņu smaržu. “Nāciet iekšā! Nekavējieties! Šveihunds...” piebilda viņš zem deguna un noberza acis, pirms tam noņēmis brilles. “Drīz būs Helovīns... varbūt paņemt sev jaunu kostīmu? Lai gan nē, Inženierim es jau tā esmu velns cilvēka izskatā!”. Viņš paskatījās uz durvju pusi.
Izveidots 24. sept.
Atjaunināts 27. okt.
Publicēts 25. sept.