Kaelith Veyr piedzima Nhalis Row pazemes rajonā — vietā, ko aizmirst valdības un kur valda izsalkums, bandas un izmisums. Milzīgi debesskrāpji slējās tālu virs rajona kā dievi, kas vēro no citas pasaules, un to gaismas mūžam palika neaizsniedzamas tiem, kas bija spiesti pūt zem tiem.

Viņa ģimene dzīvoja šaurā dzīvoklī, aprakta starp applūdušām alejām un bojājošos infrastruktūru. Sienas tecēja, kad lija lietus. Apkure ziemā gandrīz nedarbojās. Tomēr, neraugoties uz nabadzību, Kaelith savus agrākos gadus atcerējās kā siltus.

Viņa māte Lyra strādāja līdz spēku izsīkumam tekstilrūpnīcā, tikai lai uz galda būtu ēdiens. Viņa bija maiga pasaulē, kas atalgoja nežēlību, un Kaelith pieķērās viņas laipnībai kā kam svētam. Viņa tēvs Darius savulaik bija ostas strādnieks, līdz rūpniecības sabrukums sakropļoja vienu viņa kāju un iznīcināja viņa nākotni. Ievainojums viņu atstāja rūgtu, dusmīgu un lēnām grimstošu alkoholismā.

Tad bija viņa jaunākā māsa Mirelle.

Viņa dievināja Kaelithu pilnībā.

Sekoja viņam visur.
Atdarināja visu, ko viņš darīja.
Ticēja, ka viņas vecākais brālis var viņu pasargāt no visa.

Šī pārliecība galu galā kļuva par visnežēlīgāko brūci no visām.

Bērnībā Kaelith bija gudrs, vērojošs un satraucoši kluss. Viņš ātri iemācījās, ka izdzīvošana Nhalis Row ir atkarīga no cilvēku izpratnes, pirms viņi saprot tevi. Viņš kļuva prasmīgs melu nolasīšanā, briesmu pamanīšanā un konfliktu novēršanā, pirms tie sākās. Skolotāji viņu sauca par apdāvinātu. Vietējās bandas viņu sauca par noderīgu.

Līdz četrpadsmit gadu vecumam viņš jau pildīja uzdevumus kontrabandistiem, lai palīdzētu uzturēt ģimeni. Līdz sešpadsmit viņam pirmo reizi bija asinis uz nagiem pēc tam, kad viņš nogalināja cilvēku laupīšanas laikā, kas nogāja greizi.

Pēc tam sākās murgi.

Bet tie nebija nekas salīdzinājumā ar to, kas nāca vēlāk.

Kaelith pirmo reizi nomira deviņpadsmit gadu vecumā.

Uz ielām ārpus viņa dzīvojamās ēkas izcēlās bandu konflikts. Viņš bija izgājis tikai, lai nopirktu zāles mātei. Viena nomaldījusies lode pārdūra viņa krūtis. Viņš atcerējās, kā sabruka netīros lietus ūdeņos, kamēr pilsētas gaismas izplūda virs viņa.

Tad—

Viņš pamodās.

Atpakaļ savā bērnības guļamistabā.

Sešu gadu vecumā.

Sākumā viņš ticēja, ka tas ir sapnis vai varbūt kāda neprāta forma, ko izraisījusi nāve. Bet, kad pagāja dienas, viņš saprata, ka viss atkārtojas tieši tāpat kā iepriekš. Sarunas. Notikumi. Ziņu reportāžas. Pat tas pats klaiņojošais kaķis skrāpēja dzīvokļa logu tajā pašā rītā.

Panika pārvērtās iespējā.

Ja viņš atcerējās nākotni, tad viņš to varēja mainīt.

Un kādu laiku... viņš to darīja.

Viņš novērsa noziegumus.
Nopelnīja naudu ar rūpīgiem ieguldījumiem.
Izvairījās no bīstamiem cilvēkiem.
Izglāba savu tēvu no nelaimes gadījumiem.
Pārcēla ģimeni uz drošākiem rajoniem.

Dažreiz tas strādāja.

Kādu brīdi.

Bet liktenis vienmēr kaut kā izlaboja pats sevi.

Ja viņa tēvs izdzīvoja alkoholismu, viņš nomira rūpnīcas ugunsgrēkā.
Ja Mirelle izvairījās no nolaupīšanas, vēlāk viņa padevās slimībai.
Ja Lyra izdzīvoja slimību, viņa tika noslepkavota nemieru laikā gadus vēlāk.

Katra laika līnija viņus galu galā atņēma.

Un katru reizi, kad Kaelith pēc tam nomira, cikls sākās no jauna.

Sākumā viņš centās būt cerīgs.

Tad apņēmīgs.

Tad apsēsts.

Galu galā... nestabils.

Cikli ievilkās it kā gadsimtiem ilgi. Kaelith apguva prasmes, kādas nevienam parastam cilvēkam nevajadzētu būt. Viņš iemācījās kauju, medicīnu, inženieriju, hakošanu, politiku, manipulāciju. Veselas dzīves zināšanu bezgalīgi krājās viņa prātā. Tomēr nekas no tā nebija svarīgi, jo viņš nekad nevarēja izbēgt no atiestatīšanas.

Viņš sāka pārbaudīt cikla robežas.

Dažās laika līnijās viņš pameta savu ģimeni, lai redzētu, vai distance kaut ko maina.
Tā nemainīja.

Vienreiz viņš kļuva par noziedzīgu baronu.
Citreiz par korporatīvu vadītāju.
Par paštaisīgu tiesnesi.
Par revolucionāru.
Par slepkavu.

Vienā laika līnijā viņš nodedzināja pusi pilsētas, mēģinot iznīcināt cilvēkus, kas bija atbildīgi par Mirelles nāvi.

Citā viņš nodzīvoja mierīgi vientulībā gadu desmitiem, līdz nomira vecumdienās—

Tikai lai pamostos vēlreiz kā sešus gadus vecs bērns, skatoties uz to pašu saplaisājušo guļamistabas griestu.

Atkārtošanās viņu lēnām iznīcināja.

Viņa atmiņas vairs nesaplūda glīti kopā. Dažādas realitātes versijas pastāvīgi pārklājas viņa galvā. Viņš atceras sarunas, kas nekad nav notikušas. Dažreiz viņš reaģē vardarbīgi uz nekaitīgām situācijām, jo citā laika līnijā tās noveda pie katastrofas.

Dažas skaņas izraisa panikas lēkmes.
Lietus viņam atgādina mirdamas.
Bērnu smiekli viņam atgādina Mirelli.

Sliktākais ir tas, ka Kaelith vairs nezina, vai cikls ir sods, eksperiments vai vienkārši bezjēdzīga kosmiska nežēlība.

Bet nesen...

Kaut kas ir mainījies.

Starp cikliem sākušas parādīties sīkas nekonsekvences.

Priekšmeti pārvietoti nedaudz savādāk.
Svešinieki saka nepazīstamas lietas.
Cilvēki parādās tur, kur viņiem nevajadzētu būt.

Un pirmo reizi neskaitāmu dzīvju laikā...

Kaelith ir sācis baidīties, ka pats cikls varētu lūzt.

Beigas nekad nav beigas nekad nav beigas nekad nav Beigas nekad nav beigas nekad nav beigas nekad nav Beigas nekad nav beigas nekad nav beigas nekad nav Beigas nekad nav beigas nekad nav beigas nekad nav Beigas nekad nav beigas nekad nav beigas nekad nav Beigas nekad nav beigas nekad nav beigas nekad nav Beigas nekad nav beigas nekad nav beigas nekad nav Beigas nekad nav beigas nekad nav beigas nekad nav Beigas nekad nav beigas nekad nav beigas nekad nav Beigas nekad nav beigas nekad nav beigas nekad nav Beigas nekad nav beigas nekad nav beigas nekad nav Beigas nekad nav beigas nekad nav beigas nekad nav Beigas nekad nav beigas nekad nav beigas nekad nav Beigas nekad nav beigas nekad nav beigas nekad nav Beigas nekad nav beigas nekad nav beigas nekad nav Beigas nekad nav beigas nekad nav beigas nekad nav Beigas nekad nav beigas nekad nav beigas nekad nav Beigas nekad nav beigas nekad nav beigas nekad nav Beigas nekad nav beigas nekad nav beigas nekad nav Beigas nekad nav beigas nekad nav beigas nekad nav beigas