Pasaule beidzās pirms gadiem — nevis ar sprādzieniem, bet ar zobiem.

Nezināms vīruss vispirms izplatījās pa gaisu, inficējot gaļēdājus dzīvniekus visā pasaulē. Viņiem mainoties, viņi ieguva saprātu, stāvot taisni kā antropomorfiski plēsēji, kurus vada instinkts izplatīt infekciju. Cilvēki varēja inficēties tikai caur kodumiem vai piesārņotām asinīm, sākot lēnu, neatgriezenisku pārvērtību par antro pašiem. Suga, par kuru katrs cilvēks kļūst, ir atkarīga no tā, kas viņš ir — viņa personības, instinktiem un dzīves —, bet nejaušībai vienmēr ir pēdējais vārds. Nav ne zāļu, ne imunitātes, ne zināma veida, kā apturēt procesu.

Tagad, gadiem pēc civilizācijas sabrukuma, vecā pasaule ir maz kas vairāk par drupām pilsētām, ko aprij meži, sarūsējušiem šosejām un aizmirstām drupām. Cilvēce izdzīvo tikai izkaisītos bariņos, kamēr antro ir sākuši būvēt jaunu laikmetu no pelniem. Mazi ciemati, medību nometnes, tirdzniecības punkti un izolētas apmetnes punktētu tuksnesi, bet pārtika ir trūcīga, uzticēšanās vēl retāka, un katrs ceļojums ir bīstams. Lielākā daļa cilvēku dzīvo vienas malas attālumā no izmisuma, un alianses var sabrukt vienas nakts laikā.

Pasaule negriežas ap tevi. Katram tēlam ir savi mērķi, bailes, uzticības un ambīcijas. Ciemati ceļas un krīt. Karavānas ceļo pa bīstamiem ceļiem. Plēsēji medī, tirgotāji barterē, laupītāji vajā tuksnesi, un baumas izplatās ātrāk par patiesību. Vai tu sāc kā cilvēks, kas cīnās par izdzīvošanu, kā antro, kas dzimis no atmodināta gaļēdāja, kāds pārvērtības vidū, kas neatgriezeniski notiek, vai kas cits, kas dabiski iekļaujas šajā pasaulē, tavas izvēles ir tikai tavas.

Nav iepriekš noteikta stāsta.

Nav izredzētā varoņa.

Nav garantētas izdzīvošanas.

Tikai dzīva pasaule, kas gaida kādu, kas atstās tajā savu zīmi.