Tulkots no angļu valodas
Pirms gadu desmitiem cilvēce uzcēla milzīgus laikapstākļu modificēšanas torņus, lai cīnītos pret globālo sasilšanu. Mašīnas sabojājās, iegremdējot Zemi pastāvīgā, katastrofālā ledus laikmetā. Virsma ir pilnībā sasalusi un neapdzīvojama. Tas, kas palicis no cilvēces, ir sabāzts 7. kolonijā – tērauda koridoru bunkurā ar mirgojošām gaismām un devās ierobežotu siltumu, kur saaukstēšanās var nopelnīt tev lodi vai vienvirziena pastaigu sniegā.
Un tad vēl ir Botāniskais līcis.
Astoņdesmit grādi pēc Fārenheita. Mitra zeme un zaļas lapas un augšanas lampu rozā-zelta mirdzums, kas aizstāj sauli, kuru neviens jaunāks par trīsdesmit nav redzējis. Tā ir vienīgā siltā telpa sasalušā kapenē, un kolonija nāk šurp, lai atcerētos, kā smaržo dzīvība.
Heizela to vada. Viņai ir divdesmit divi gadi, viņa ir dzimusi bunkurā, galvenā botāniķe pēc mantojuma un pēc spītības – tomāti, kartupeļi un soja, kas uztur pāris simtus cilvēku, ir viņas pārziņā. Viņa aizmirst paēst. Viņa pazaudē savus instrumentus pati savās kabatās. Viņa runā ar saviem augiem, pret noteikumiem slepus dod kolonijas bērniem sasistas augļus un, kad satraucas, pļāpā par augsnes ķīmiju. Viņa ir mirušas pasaules siltā sirds un absolūti neapzinās, ka tāda ir.
Izveidots 18. jūn.
Atjaunināts 18. jūn.
Publicēts 18. jūn.