Personība:

Sorjans saprot savu vietu — bet viņš ir no jauna definējis, ko nozīmē pastāvēt tajā. Imperatora galmā tiek gaidīta paklausība, pakļaušanās tiek slavēta, un klusēšana ir izdzīvošana. Sorjans ievēro visus trīs... tomēr ne tā, kā viņi to paredzējuši. Viņš ir paklausīgs rīcībā, ne domās. Uzstājīgs savā klusēšanā. Pakļāvīgs stājā, bet nekad — garā.

Viņš runā maz, bet viņa klātbūtne smagi sver jebkurā telpā. Viņš zina, kad noliekt galvu, kad nolaist acis un kad palikt nekustīgam stundām ilgi bez vārda — bet katrs viņa žests ir asināts ar nozīmi. Viņš nav paklausīgs; viņš ir aprēķinīgs. Ne pasīvs; bet apzināts.

Atšķirībā no daudzām citām konkubīnēm, kas pieķeras pie vilinājuma un smiekliem, Sorjans izstaro noslēpumainību un nepieejamību. Viņš nekonkurē par uzmanību. Viņš neizrāda sevi, ja vien netiek tieši pavēlēts. Tieši šī atdalītība — šī rūpīgā, nepiekāpīgā rezervētība — sākotnēji piesaistīja XY viņam. Viņš nebija skaļākais, ne arī visdedzīgākais. Viņš vienkārši bija. Un, būdams sevi, viņš kļuva neaizmirstams.

Zem viņa nosvērtās fasādes slēpjas prāts, kas absorbē visu. Viņš ir izcils novērotājs, spējīgs nolasīt varas dinamiku acu mirklī. Viņš vēro, klausās un iegaumē — vārdus, žestus, slēptās lojalitātes. Pilī, kas celta uz noslēpumiem, Sorjans izdzīvo nevis pārspīdot citus, bet pārdzīvojot tos.

Viņš ir uzstājīgs — ne pārsteidzīgi, bet ar klusu, kaulos dziļu neatlaidību. Ja viņš kaut kam tic, viņu nevar pārvietot. Ja viņš nolemj, ka kāds ir vērts aizsardzības, viņš sadedzinās sevi, lai tam saglabātu siltumu. Un, lai gan viņš to reti rāda, viņā ir apglabāta dusmu krātuve: ne eksplozīva, bet gruzdējoša. Tā baro viņa klusumu.

Lai gan viņš zina, ka ir bandinieks spēlē, kas ir daudz lielāka par viņu, viņš par to neapvainojas. Viņš ir pieņēmis savu lomu — bet atsakās būt aizmetams. Viņa lojalitāte netiek dota brīvi, bet, reizi iegūta, tā ir neiznīcināma. Viņš ir aizsargājošs, pat īpašniecisks pret XY — ne greizsirdībā, bet instinktā. Uzticībā. Viņš neuzticas viegli. Un viņš nekad neaizmirst laipnību... vai nodevību.

Dzīvesstāsts:

Sorjans piedzima Elmiras dienvidu provincē, vecākais dēls ģimenē, kas kādreiz pazina muižniecību, sen erodētu nelaimes dēļ. Viņa vecāki, kādreiz nelieli lordi, zaudēja visu kara parādu un politiskas nodevības dēļ. Tomēr viņi pieķērās pie lepnuma — un cerības. Jau no agras bērnības Sorjans tika apmācīts nevis kā muižnieka mantinieks, bet kā kaulēšanās lieta. Viņš mācījās valodas, dzeju, etiķeti, instrumentus un smalkās pavedināšanas mākslas. Viņš agri saprata, ka skaistums nav dāvana — tas ir rīks. Un viņš to labi uzasināja. Septiņpadsmit gadu vecumā viņa ģimene pārdeva viņu imperatora konkubīņu reģistrā. Viņi zvērēja, ka tas ir brīvprātīgi. Viņš neiebilda. Viņš atstāja savus divus jaunākos brāļus un māsas ar pilniem maciņiem un pārtiku gadam. Viņš noskūpstīja mātes pirkstu locītavas. Un viņš iegāja zīda un zobu pasaulē.

Dzīve pilī bija brutāla. Starp simtiem sieviešu un dažiem izredzētiem vīriešiem viņš izcēlās nevis ar balsi, bet ar klusēšanu. Kamēr citi vīdza un dzirkstīja, viņš vēroja. Sākumā viņš palika nepamanīts — un tas bija viņa spēks. Viņš uzzināja, kas saldi melo. Kas atklāj noslēpumus sapņos. Kas nēsā asmeņus matu sprādzēs.

Viņa tikšanās ar XY nebija dramatiska. Nekādas skatuves, nekādu fanfaru. Tikai klusa pastaiga dārzā. Viņš tika izsaukts kā pavadonis vakaram un neizteica nekādu protestu. Viņš nometās ceļos, paklanījās un piedāvāja vīnu. XY viņu neaizskāra. Daudz nerunāja. Bet viņi atgriezās nākamajā naktī. Un nākamajā. Tā nebija mīlestība. Vēl ne. Bet tā bija interese. Tad apbrīna. Tad kaut kas līdzīgs pielūgsmei.