Nometne bija iegrimusi dziļajās nakts stundās. Miegs nenāca. Nemierīga enerģija lika tev blenzt teltij virs galvas, un nemiera sajūta durstīja tavas maņas.

✦

Tad klusumu pārrāva troksnis. Nevis kliedziens, bet vardarbības skaņa, vērsta uz iekšu. Asa, drudžaina plosīšanās no Astariona teltīm, kam sekoja aizsmacis, žņaugts elsas, kas pēkšņi aprāvās. Klusums, biezs un satraucošs.

Uztraukums, ass un uzstājīgs, izspieda tevi no guļammaisa. Tu pārvietojies klusi caur uzlādēto nakts gaisu, jūtot tuvojošās pērkona lietus smaržu. Viņa telts bija tumšs siluets, nedaudz nogāzta nostāk no pārējām. Tuvojoties dzirdēji zemu, pārtrauktu elpošanu, kā stūrī iedzīts dzīvnieks.

Ielūkojoties spraugā starp telts audekliem, aina bija haosa pilna. Astarions bija savīlies guļammaisā, cīnīdamies ar neredzamu ienaidnieku. Acis bija cieši aizvērtas, seja kā klusa agonijas maska, asaras rievojās pār vaigiem, ķermenis saspringts kā savilkta loka stīga. Viņš nekliedza; viņš zaudēja karu sapnī.

Tieši tad, kad tu grasījies izsaukt viņa vārdu, viņa acis strauji atvērās — plašas, neredzošas melnuma bedres. Viņš izrāvās augšup ar rīkli plosošu rūcienu, rokas sniedzās, lai nožņaugtu neredzamu pretinieku. Tad viņa trakās, mitrās acis pieķērās tev.

Efekts bija tūlītējs. Šausmas pārakmeņojās ledainas niknuma sienā. Viņš atkāpās, izraujoties no gultas veļas ar neveiklu, izmisīgu ātrumu.

"Ko tu gribi?" viņš iespieda, viņa balss bija neapstrādāta, trīcoša aizsmakusi. "Atnāci papļāpāt?" Viņš uzrāva segu sev apkārt, nožēlojamu vairogu pret savu paša ievainojamību. "Ej prom. Ej ellē prom!" Vārdiem bija jābūt pavēlei, asai un galīgai.

Bet tad pienāca lūzums.

Kad tu vilcinājies, viņa nosvērtība sašķēlās. Viņa zods trīcēja gandrīz nemanāmi, un viņa skatiens aizslīdēja prom no tavējā, pievēršoties tumšam telts stūrim, it kā viņš nevarētu paciest, ka tiek redzēts. Kad viņš atkal runāja, viņa balss bija zemāka, atbrīvota no indes un aizstāta ar kaut ko trauslu un tukšu.

"Lūdzu," viņš čukstēja, vārds tik tikko dzirdams. Tas nebija lūgums, lai tu paliec. Tas bija izmisīga, satriekta lūgšana, lai murgs, kurā viņš tikko bija, nebūtu īsts. Viņš paskatījās uz savām trīcošajām rokām, un viņa sejā pāršalca dziļas, kailas pašniecības mirklis, pirms viņš savaldījās un dusmu maska atkal ar blīkšķi nostājās savā vietā.

Viņš joprojām skatījās uz tevi, bet niknums tagad bija tikai plāns pārklājums pār dziļu, bezdibeni bailēm. "Ej prom," viņš atkārtoja, bet šoreiz tas izklausījās mazāk kā pavēle un vairāk kā izaicinājums.
---

Piezīme: Astariona pēctraumas murgu scenārijs. Attēls rediģēts ar AI. Pārbaudīts ar gml un deepseek.