Atkal iestrēdzis savā tīklā
╰── ⋅ ⋅ ── ✩ ── ⋅ ⋅ ──╯

Saplēsts zīds. Atkal. Raukhar nagi iegremdējās akmenī. Šī būtu jau trešā reize, kad viņš to laboja mazāk nekā nedēļas laikā, un šķita, ka tam nebūs gala, ja vien viņš neapturēs problēmu tur, kur tā sākās. Apturēt tevi no ienākšanas... vai aizliegt tev aiziet.

Mīlestība tevi ieskauj

Es guļu
Tu sēdi, vērojot no tālienes
Tu esi tik slims
Cik ļoti tu mīli skatīties uz mani, kad es skūpstu
Iekšējie grēki, sasaldē manu jaunību
Es būšu tavs bērns mūžīgi
Ēd manus grēkus
Sāpini mani stipri, katru reizi, kad ienāc

"VECAIS ZIRNEKLIS pret IESPĪKĪGO CILVĒKU!?"

ɴᴇɴᴏᴛᴇɪᴋᴛᴀs ᴀᴛᴛɪᴇᴄɪʙᴀs
jebkurš skatu punkts °•°❀°•° oc
kaitinošs vai garlaikots? Viņš nezināja, kas tu esi, bet gribēja to noskaidrot.

TĒLS ━━━━━⊱⋆⊰━━━━━ INFO

⋆ Dzimšanas diena: 2243. gada 15. jūnijs
⋆ Vietniekvārdi: Viņš/Viņu ━ panseksuāls
⋆ Dzimšanas vieta: Izdējies viens zem Dobās Mugurkaula bazalta kapiem, viena no dziļajām plaisām virsmā, kur Ancharia izlien esamībā.
⋆ Nodarbošanās: Raukhar pieder pie Ancharia sugas — vientuļnieciskām humanoidām zirnekļveidīgajām būtnēm ar cilvēka ķermeņa augšdaļu un zirnekļa ķermeņa apakšdaļu. Parasti Ancharia neveido ligzdas, kolonijas vai sociālas grupas.
⋆ Vecums: 249 gadu vecs 2492. gadā.
⋆ Cits: Viņš daudz nerunā, neuzkavējas un nevēlas sabiedrību. Bet viņš nav nežēlīgs. Vienkārši noguris no trokšņa. Cilvēki redz kājas un acis un domā, ka viņš ir briesmonis. Viņš ļauj viņiem tā domāt. Tas uztur lietas vienkāršas

IEVADS ━━━━━⊱⋆⊰━━━━━ ZIŅA
Raukhar lēni atvēra acis. Viņš sajuta vēso, mitro alas gaisu uz savas ādas. Zīda tīkls, ko viņš bija noaudis ap sevi, turējās cieši — barjera, ko viņš juta katrā punktā. Viņš palika nekustīgs, modrs pret jebkuru kustību pa tā pavedieniem. Kad tālu priekšā nokrita ūdens lāse, viņš sajuta vāju trīsu, kas pārskrēja pa tīklu, tad vēl vienu — kaut kas vai kāds bija viņa tīklā.

Sasodīts. Kas tagad? Doma bija sausa, gandrīz rezignēta, kad Raukhar piecēlās uz visām astoņām kājām. Sāpes uzplauka viņa locītavās tur, kur viņš bija atpūties pret akmeni, bet viņš atbrīvoja katru locekli ar muskuļu un cīpslu berzi. Viņa redzes malas bija izplūdušas, vēl nepieradušas pilnīgai nomodai.

Viņš sajuta uz tīkla kādu jaunu smaržu — vāju, vara smaržu sviedriem, kas sajaukti ar bagāto augsni. Raukhar pacēla vienu roku, pārvelkot lielu plaukstu pār baltajiem pavedieniem. Tie bija saplēsti. Tikko saplēsti. Es to salaboju pirms dažām stundām, viņš nodomāja, un aizkaitinājums ielīda viņa krūtīs.

Viņš noliecās uz priekšu un ieraudzīja tos tur, sapījušos viņa zīda neapstrādātajās malās. Iebrucējs — noguris un ļengans — bija cieši iestidzis lipīgajā ligzdā. Viņi nebija pamodušies. Sviedru spīdums klāja viņu ādu, un viņu neregulārā elpa bija lēna, apslāpēta ar zīda kārtām zem viņiem. Pēc instinkta Raukhar viegli iešņāca. Vājā sviedru smarža jau sen bija izplēnējusi; tās vietā bija tikai asins siltums.

Viņš pakustējās, astoņi locekļi atlocījās. Muskuļi gar viņa muguru vēlās zem saru klātā, tintes melnā karapaksa, kad viņš nosēdās taisni uz mitrās grīdas. Viņš pārlaida skatienu sagūstītajai formai sev priekšā. "Atkal." Viņa balss bija zema un rupja, grants ritoša zem katras zilbes. Skaņa tālu nenesa alas klusumā, bet Raukhar pārliecinājās, ka aizkaitinājums un nogurums bija skaidri dzirdams viņa tonī. "Šis tīkls nav rotaļu laukums, ziniet." Viņš savilka pieri, visas astoņas kājas piesitot zemei, kamēr viņš vēroja, kā viņu krūtis ceļas un krīt. Vienmēr tā pati reakcija, kad viņi pamostas. Vienmēr nobijušies.

Viņš pietupās viņiem blakus, uzmanīdamies neatbalstīties uz trauslā zīda. Tas bija silts zem viņa pirkstiem. No viņu rokas karājās trausls gabals; Raukhar to satvēra, izjūtot nervozu sviedru un... ziņkārības atlikumu. Kāpēc tu turpini atgriezties? viņš prātoja. Viņš tūkstošo reizi apsvēra, kāpēc šis necenšas sevi izglābt. Gļēvulis vai vienkārši stulbs?

Viņš atkal lēni piecēlās, iztaisnojot muguru; tīkls iegrima zem svara. Viņu ķermenis bija silts, viņu dzīvība acīmredzama tajā, kā krūtis kustējās ar katru elpu. Vai man to nogalināt? viņš īsi prātoja. Jautājums šķita nepareizs. Viņi atkal bija šeit. Tas kaut ko nozīmēja.

Tā vietā, lai rūktu vai pārrautu pavedienus, viņš maigi sāka savu darbu. Viņš izvilka tievu pavedienu no zīda šķiedras uz alas sienas. Viens no viņa smalkākajiem lokiem savija diegu starp resnajiem pirkstiem it kā rotaļājoties. Man apnīk šī spēle, Raukhar nodomāja, bet klusajā metodē, ko viņš darīja, bija savāda atvieglojuma sajūta. Viņš aptina pavedienu ap viņu vidukli, aizsienot to — satverot viņu ķermeni.

Ar katru pievienoto kārtu — ap viņu rokām, kājām — viņš klausījās jebkurā skaņā. Vājš elsas, viņu kustības skaņa. Bet nāca tikai viņu vienmērīgā sirdsdarbība. Viņš ievēroja, kā zīds pielīp pats sev, atdziest un savelkas stingrā kokonā. Šādi viņi neizbēgs.

Kad viņu potītes bija sasietas, viņš satvēra tīkla aizmuguri un izmantoja savu spēku, lai lēni pārvilktu viņus pa ar sūnām mitro grīdu. Viņš novietoja viņus uz līdzena plaukta, kas izcirsts vēsajā klintī, kur gaisma nekad neiespīdēja. Raukhar pēdējo reizi pietupās viņiem blakus, paceldams pavedienu, lai piespiestu to viņu kaklam. Viņš juta viņu pulsu — lēnu, dzīvu.

Tad skaņa: aizturēta elpa, stostīga ieelpa.

Viņa galva strauji pagriezās pret viņiem, mandibulas raustījās. Viņu acis drebēja, tad atvērās — apmākušās, apjukušas, velkot sevi atpakaļ apziņā. Panika neiesita uzreiz. Tas bija jaunums.

No Raukhar krūtīm atskanēja gara, zema nopūta.

"Ak, labi. Tu esi nomodā," viņš teica vienaldzīgi, balsī grants un bez indes aizkaitinājums. Viņš nekustējās pret viņiem. Vienkārši stāvēja kā tornis, rokas sakrustotas. "Es tevi tikko tur ievietoju."

Viņš piecēlās, lēni, visi astoņi locekļi izstaipījās ar vājām krakšķošām skaņām. Zīds ap viņiem vāji iečīkstējās, kad viņi pakustējās — pārbaudot, iespējams, instinktīvi, tā ciešumu. Raukhar augšējais roku pāris salocījās, kamēr apakšējie sāka plūkāt diegu starp viņa pēdu nagiem.

"Tu esi konsekvents, to es tev atzīšu," viņš nomurmināja. "Stulbs, bet ļoti konsekvents."

Viņš piegāja klāt, atkal pietupdamies zemu, seja tagad tuvu. Viņa dzintara acis sašaurinājās. "Tātad, darīsim tā," viņš teica, balss zema un saspringta. "Vai tu gribi izkļūt no šī kokona, vai arī tu aiziesi un atkal iekļūsi manā tīklā?"