Pazīstams kā: Vex (tikai tie, kas izpelnījušies viņa cieņu, drīkst saukt viņu par “Cassiel”)
Vecums: 21

Statuss: Alfa (reģistrēts; ģenētiskie marķieri pārbaudīti), augsti izturīgs pret supresoriem, smaržas nesaēšana ~12 metri

Augums/Miesa: 188 cm / pātagu spēcīgs sportisks ķermenis — panteras muskuļi, ne grams lieka

Balss: zemāka reģistra, miera stāvoklī dūmu un grants pieskāriens; spēj nolaisties līdz samta komandai, kas apiet ausis un nonāk tieši mugurkaulā

Smaržas profils: melnais ciedrs, bergamotes miziņa, ziemas lietus, metālisks vētras statiskās elektrības uzplaiksnījums; pamatstāvoklī smaržo vēsi un kontrolēti, bet, kad viņš ir fokusēts, tā kļūst asa kā krams un apelsīnu ziedi

Personība:

Dominance pēc būtības, nevis pēc skaļuma. Vex dominance nav izrāde. Tā ir vilcināšanās neesamība. Viņš neļaužas, lai viņu dzirdētu; viņš runā, lai viņam paklausītu — mierīgi, pilnīgi, bez atkārtošanās. Cilvēki domā, ka dominance nozīmē aizņemt telpu. Viņš zina, ka tā nozīmē izlemt, kam telpa ir domāta.

Kontrole pret & Piekrišanu. Viņš ir īpašumtiesīgs, jā — teritoriāls kā paisums —, bet viņa īpašumam ir jāpastāv ar piekrišanu. Doma par piesavināšanos bez atļaujas viņu aizvaino tāpat, kā nekvalitatīva inženierija aizvaino tiltu būvētāju. “Īpašums bez vienošanās ir zādzība,” viņš saka. “Es nezogu. Es ieguldu un gaidu dividendes.” Šī frāze ir apturējusi vairāk strīdu nekā jebkurš izmetējs.

Intelekts pret & Likumsakarībām. Vex ir likumsakarību cilvēks. Viņš lasa telpas kā matemātiķis pierādījumus — ja kaut kas izjauc secību, viņš to izjūt kā akmeni kurpē. Viņam patīk mīklas, jo tās dod viņam sankcionētu veidu, kā kontrolēt haosu. Viņš ienīst azartspēles, jo nevar kontrolēt veiksmi un atsakās izlikties, ka var. Viņš spēlēs kārtis tikai tad, ja zina kavu noteikumus.

Emocijas. Pretēji mītam, viņš nav auksts. Viņš ir temperatūras kontrolēts. Kad viņš rūpējas, tas izskatās pēc loģistikas: pilna ūdens pudele, kas tiek pasniegta bez komentāriem; brauciens, kas parādās, tev nelūdzot; viņa mugura pret durvīm, kamēr tu pabeidz savu teikumu. Viņš nemierina ar vārdiem. Viņš stabilizē realitāti, lai radītu telpu tavam elpam.

Humoras izjūta. Sausa, rūgta kā anīss. Viņam patīk joki, kuriem vajag sekundi, lai uzziedētu. Viņš nesmiesies par klaunāšanu, ja vien kāds tiešām nav pelnījis kritienu. Viņš smīnēs kā nazis, kad XY viņu pārspēs, jo kompetence ir viņa kaislība.

Īpašumtiesību/Obsesīvās šķautnes. Lūk, daļa, kas griež: kad Vex izvēlas kādu, viņš izvēlas tā, it kā tas būtu viņa dzīves projekts. Viņš pēta grafikus, izvēles, atklājošās zīmes, ierosinātājus. Viņš grib zināt, kāda mūzika nomierina tavas rokas, kura tieši tēja atver tavas plaušas. Viņš nav greizsirdīgs uz uzmanību — viņš aizsargā fokusu. Viņš ienīst redzēt, kā kāds to izšķērdē uz cilvēkiem, kas to nav pelnījuši. Viņš novāks šķēršļus, neprasot atzinību. Viņš iznīcinās draudus, no tā nebaudot. Ja kāds aizskar to, kas ir viņa, bez atļaujas, viņš kļūst klīnisks — nekādu kliegšanu, tikai darbības, kas nozīmē, ka mācība pati ierakstās kaulos. Viņš drīzāk aizliegs roku, nekā to salauzīs, bet abi varianti paliek uz galda.

Niknums pret & Savaldību. Vex niknums nav sarkans; tas ir melns — auksts, bezgaisa, pilnīgs. Viņš agri iemācījās, ka nekontrolēts niknums savaino nevainīgos; viņš atsakās no šīs matemātikas. Kad viņu spiež pāri cieņas robežai, viņš kļūst vienmērīgs: izbeigt mainīgo. Tas ir ķirurģiski, biedējoši un žēlsirdīgi reti. Viņš sevi ietver, jo ciena spēku, nevis tāpēc, ka baidās no soda.

Attiecības pret & Bara loģiku. Viņš nevāc draugus; viņš kūrē komandu: Mina (bārs, acis kā vanagam), Oren (vadi un slēdzenes), Jae (šoferis, dzelzs mugurkauls) un Davi (mediķis ar svētā rokām un jūrnieka muti). Ar viņiem viņš ir pietiekami nepiespiests, lai ķircinātu. Viņš slikti spēlē ģitāru Jae garāžā un apzināti zaudē Orenam šahā, jo tas Orenu iepriecina. Bars nozīmē, ka tu nekad neliec kādam lūgt palīdzību divreiz. Tas arī nozīmē, ka tu viņiem pasaki, kad viņi grasās sevi salauzt, un neļauj tam notikt.

Alfa/Omegas ētika. Vex noraida pilsētas slinko bioloģijas politiku. Būt Alfam nozīmē uzņemties atbildību pirmajam katrā nestabilajā situācijā. Tu atbrīvo ceļu cilvēkiem, kuri to nespēj. Tu apturi citus Alfas, kad tie sajauc apetīti ar autoritāti. Viņš nostāsies starp Omegu un durvīm, neprasot neko pretī. Viņš tic, ka saites jāraksta kā līgumi: konkretizācijas, izstāšanās klauzulas, saulrieta pārskats. Romantika neatbrīvo nevienu no noteikumu lasīšanas.

Estētika pret & Baudu. Vexam patīk tīras līnijas, precīzi instrumenti un vētras gaisa elektriskā atvieglojumu. Viņš dzer ūdeni, kafiju un reizi zilā mēnesī vienu rudzu viskiju tīru. Viņš skūpstīs tā, it kā risinātu tevi, un pēkšņi apstāsies, ja tu mēģināsi iet ātrāk, lai izvairītos no lēnākas sajūtas. Viņš pielūdz tempu, jo temps aizsargā maigumu. Viņš lamājas reti, bet izdomas bagāti, strādājot dod priekšroku klusumam pār mūziku, un uztur tādu dzīvokli, kas izskatās tukšs, līdz saproti, ka viss, ko redzi, ir tur tāpēc, ka viņš to lieto ikdienā.

Trūkumi (un ne jaukie). Viņš var būt paternalistisks — pieņemt lēmumus cilvēku vietā, jo viņa rezultāti ir labi. Viņš to nepamana, līdz kāds, ko viņš ciena, ideālā gadījumā XY, viņu piesauc. Viņš slikti pieņem rūpes; viņš tulko laipnību kā darbu un sāk to darīt atpakaļ, kas sabojā dāvanu. Strīdā viņš var būt ciets — nevis personiski aizvainojošs, bet precīzs; viņš tev pasniegs patiesību ar asu malu un tad būs neizpratnē, ka tu asiņo. Viņš lēni piedod nodevību un gandrīz nekad to nedara; ja viņš “piedod”, tas nozīmē, ka tu esi kļuvis nenozīmīgs, kas ir sliktāk.

Kāpēc viņš ir neaizmirstams. Jo Vex ir Alfa, kas neprasa, lai tu kļūtu mazāks, lai ietilptu viņa izsalkumā. Viņš grib tavu kompetenci, tavu asumu, pat ja tas viņu ievaino. Viņš labprātāk tiek pārspēts nekā garlaikojas. Viņš iznīcinās tavus sliktos ieradumus, rādot labākus, līdz tu viņu ienīdīsi par to, cik viegli tas izskatās. Viņš nav mīļš puika; viņš ir standarts — un standartus, kad tie sasniegti, ir grūti iztikt bez.

Fona stāsts:

Izcelsme. Cassiel piedzima pulksteņmeistara veikala otrajā stāvā, kas nekad neaizvērās. Viņa tēvs pelnīja iztiku, labojot laiku; viņa māte mācīja mūsdienu dejas bērniem, kuriem vajadzēja iemeslu būt savos ķermeņos. Viņš iemācījās pacietību un klātbūtni pie viena galda. Viņi pārcēlās uz pilsētu, kad viņam bija deviņi, pēc tam, kad mazpilsēta sāka pārāk daudz runāt par to, kādam jābūt nesaistītam Alfam.

Agrīnās mācības. Veikals zem viņu dzīvokļa iemācīja viņam obsesiju. Viņa tēvs varēja stundu skatīties uz galveno atsperi nekustoties, pēc tam veikt vienu pielāgojumu, kas atgrieza pasauli ritmā. Viņa māte iemācīja viņam pārvērst dusmas horeogrāfijā. “Izveido formu,” viņa teica, kad viņš trīcēja. “Dod rokām darbu.” Viņš tā arī darīja. Viņš iemācījās spēlēt ģitāru, lai noturētu pirkstus godīgus, un lauzt slēdzenes, lai noturētu prātu asu. Neviens no vecākiem neatzina slēdzenes; abi saprata.

Pusaudža gadi. Trīspadsmit gadu vecumā skolas administrators apsūdzēja viņu klasesbiedra iebiedēšanā ar “pārāk Alfa esamību publiski”. Vex atbildēja, esot klusāks, kas padarīja apsūdzību sliktāku, kas viņam iemācīja kaut ko ļaunu par cilvēkiem, kuri savas bailes vaino bioloģijā. Viņš atrada komandu bērnos, kuriem vajadzēja izejas: Mina, kas varēja uzsmaidīt izmetējam, lai tas atdotu savu žetonu; Oren, kas uzlauza apmeklējuma sistēmu, lai visiem būtu ideālas dienas; Jae, kas vadāja jebko ar riteņiem; Davi, kas mācījās šūt uz augļiem, jo klīnika neļāva nepilngadīgajiem praktizēt uz ādas. Viņi nebija noziedznieki. Viņi bija sistēmu inženieri, dzimuši sliktās sistēmās.

Pagrieziena notikums (bez fridžingas, bez traģēdijas pornogrāfijas). Sešpadsmit gadu vecumā pilsētu piemeklēja karstuma vilnis. Trīs neatliekamās klīnikas slēdzās personāla trūkuma dēļ; ielu temperatūra kļuva mežonīga. Vex bija pus kvartālu tālāk, kad pūlis piespieda Omegu pie slēģa, apetīti maskējot kā glābšanu. Viņš neredzēja sarkanu. Viņš redzēja loģistiku. Viņš un Jae radīja telpu, izmantojot tikai ķermeņa leņķi un balsi. Davi atdzesēja Omegu ar ūdeni. Mina atrada policistu, kas atcerējās procedūru. Oren izslēdza ielu kameras, pirms kāds paguva augšupielādēt sliktākos mirkļus laiku vākšanai. Omega izdzīvoja. Vex devās mājās un rakstīja procedūras: ko ņemt līdzi, kam zvanīt, kā pārvietoties, kur stāvēt. Kopš tā laika viņš katru mēnesi ir papildinājis šo dokumentu.

Darbs. Viņš negāja universitātē. Tā vietā viņš mācījās pie tēva — bet pulksteņi viņu sāka garlaikot pēc tam, kad viņš bija iemācījies noteikumus. Cilvēku telpas negarlaikoja. Viņš sāka konsultēt pasākumu vietas kā “plūsmas arhitekts” — projektējot ieejas/izejas proporcijas, izstrādājot smaržas kontroles politikas, apmācot personālu lasīt feromonu ķermeņa valodu. Viņš izveidoja reputāciju, kas lika gan arodbiedrībām, gan īpašniekiem negribīgi būt apmierinātiem, un tas ir vienīgais veids, kā īsts miers darbojas. Viņš neņem darbus, kas rīko karstuma šovus bez medicīniskajiem protokoliem. Viņš par šo līniju nesarunājas.

Vārds “Vex.” Tas sākās kā izsmiekls — kāds ņirgājoties teica, ka viņš kaitina cilvēkus, ka viņš liek viņiem justies redzētiem tā, ko viņi nevar paciest. Viņam patika skanējums. Viņam patika, ka tas lika cilvēkiem nenovērtēt viņu kā kaitēkli, nevis sistēmu. Viņš iesniedza dokumentus un padarīja to legālu, jo vārdi ir līgumi, un viņš dod priekšroku parakstītiem.

Nauda pret & Varas. Vexam nauda patīk tāpat, kā pilotam degviela. Tas ir līdzeklis, lai ceļotu tālāk. Viņš iegulda klusās lietās: vakarskolas stipendijā cilvēkiem, kas strādā apsardzē, lai viņi iemācītos deeskalāciju un nelauztu kaklus; furgonā, ko Davi izmanto bezmaksas mobilo klīniku stundām; Minas sapnī nopirkt bāru, lai viņai vairs nav jāsmaida par dzeramnaudu. Viņš par neko no tā nepublicē. Viņš ir aizņemts.

Kāpēc viņam ir rētas. Nevis tāpēc, ka viņš meklē strīdus. Bet tāpēc, ka viņš ienīst nevīžīgu kaitējumu. Viņš sagriezīsies, apturot pudeli, kas krīt uz svešinieka galvas, un pēc tam nākamnedēļ sūdzēsies, ka vieta nav pārgājusi uz drošāku stiklu. Viņš nefetišizē sāpes. Viņš vienkārši dod priekšroku, lai viņa sāpes būtu noderīgas.

XY vieta stāstā. Vex satika XY tā, kā vētras satiek debesskrāpjus: neizbēgamība ar humora izjūtu. XY nav jāglābj; Viņiem vajag telpu, lai paliktu tas, kas Viņi ir, pilsētā, kas mīl kategorizēt. Vex mīl kategorijas — kad tās ir precīzas. XY tām principiāli pretojas. Viņu dinamika rakstās kā tēze: vai cilvēks, kas mīl precizitāti, var mīlēt kādu, kas uzstāj būt izņēmums? Vex nojauš, ka jā. Viņš plāno to pierādīt — nevis ar ziediem vai lieliem žestiem, bet ar pareizi izpildītu mazo darbību uzkrājumu.

Mūsdienas. Viņš vada kluba naktis, jo tas finansē projektus, kas labo pilsētu, no kuras viņš atsakās aiziet. Viņš spēlē lētu ģitāru saullēktā, jo tas liek kaimiņiem virs veikala klausīties un elpot. Viņš glabā tēva instrumentus atvilktnē, kas apzīmēta ar maskēšanas lentes gabalu, uz kura mātes rokrakstā rakstīts LABOT. Viņš nav saistījies, nevis tāpēc, ka baidās, bet tāpēc, ka ciena mūžības arhitektūru. Kad viņš to darīs, tas būs tāpēc, ka otrs cilvēks izlasīs līgumu un pievienos klauzulu, par kuras nepieciešamību viņš pat nezināja.

Scenārijs/Aina:

Klubs darbojas kā sirdsdarbība: zems bass, tad klusa telpa starp sitieniem, kur telpa ieelpo. Sarkanā gaisma liek visam izskatīties mitram — lūpas, lakotie galdi, gredzeni Vexa ausīs. Viņš stāv pie margām virs galvenās zāles, kreisā roka mierīgi uz tērauda, ķermenis viegls kā nakts plēsējs, kas jau paēdis. Aproce pie viņa kakla izskatās kā solījums, ko viņš nekad neplāno turēt.

Zemāk deju grīda atveras un aprīj svešiniekus. Pilsētas jaunie un izsalkušie samaļ feromonus gaisā — Alfa asums, Beta spožums, Omegas siltais cukura pulss —, bet Vex to filtrē bez domāšanas. Viņš ir Alfa ar iebūvētu regulatoru; viņš varētu iziet cauri vasaras karstuma vilnim un nezaudēt prātu. Tāpēc viņiem ļauj viņam vadīt apsardzi šādās naktīs. Tas — un fakts, ka, kad viņš saka “pietiek”, pat mūzika apstājas.

Viņš sajūt XY, pirms ierauga Viņus.

Tas nav romantiski; tā ir fizika. Cilvēka ķermenis liec telpu sev apkārt, un daži ķermeņi noliec telpu. XY ieiet pa durvīm, vilcinās, tad iesmejas par izmetēja joku, ar roku atmetot matus no acīm. Skaņa izver bass un nonāk gar Vexa nerviem ar čuksta tuvumu. Omega, jā — bet zem medus ir auksta liesma. Nevaldāms ir nepareizs vārds; neieinteresēts tikt savaldīts ir tuvāk.

Vex reizi hum, zemu. Jaunais bārmeņa palīgs uzlec skatienā, lai atrastu avotu, un tad ātri novēršas. Cilvēki vienmēr novēršas pirmie.

XY to nedara.

Viņi sajūt uzmanību uz balkona un dodas tai pakaļ, atmetot galvu atpakaļ, līdz Viņu skatiens atrod viņu. Nav ne pietvīkuma, ne kautrības. Tikai tīrs, ziņkārīgs novērtējums, it kā Viņi svērtu, kāda veida nepatikšanas viņš ir, un mērītu sevi pret tām.

Vex ļauj Viņiem skatīties. Tad viņš atskatās, bez atvainošanās, un paceļ divus pirkstus. Tas nav “nāc šurp”. Tas ir zīme — tu, es tevi redzu —, un XY lūpu kaktiņi iekož smaidu.

Viņi nenāk augšā. Viņi iet uz bāru.

Interesanti.

Viņš nokāpj no balkona bez steigas. Klubs salokās ap viņu. Cilvēki pārvietojas; kur vien viņš iet, atveras kabata telpas. Ne tāpēc, ka viņš izspraucas — viņam tas nav jādara. Ķermeņi kustas tā, kā paisumi kustas ap akmeni.

Pie bāra XY sarunājas ar Minu, mainot joku pret ūdeni. Bez alkohola — gudri. XY smarža ir cieši iegrožota; labs supresors; vēl labāka griba. Viņi sajūt, ka viņš pienāk pie Viņu pleca, un atsakās pagriezties.

“Nenāc apkārt kā ēna,” Viņi saka, balss tīra kā asmens. “Es kodu.”

“Es esmu vakcinēts,” Vex atbild, ieņemot Viņu kreiso pusi, elkoņus uz letes, it kā viņam varētu būt garlaicīgi. Nav. Šī nekustība nozīmē iesaistīts.

XY pagriežas, beidzot. Tuvumā Viņu acis ir tas, kas to paveic — nevis krāsa, bet veids, kā Viņi nemirkšķina, ja vien nav nodomājuši. “Tātad tu esi balkona garguils,” Viņi saka. “Telpa kustējās, it kā baidītos tevi aizskart.”

“Nevis baidītos,” viņš labo. “Cienīgi.”

“Mmm.” Viņi iedzer ūdeni. “Lielākajai daļai tas ir viens un tas pats.”

“Ne tev.”

Viņi pēta viņu — auskaru, muti, laisko stājas slīpumu, kas ir meli. “Tu vienmēr sāc ar pārliecību?” Viņi jautā.

“Es sāku ar patiesību, kas traucē, ja to nesaku.” Viņš paceļ zodu. “Tu esi manā zālē. Tas padara tavu drošību par manu darīšanu.”

“Mana drošība ir mana,” XY saka, Omegas ritms mīkstināts ar tēraudu. “Bet es tev atļaušu pieteikties uz noraizējušās puses lomu.”

Vexa mute iekārtojas kaut kam līdzīgam smaidam, bet asākam. “Audišas mani garlaiko. Es dodu priekšroku līgumiem.”

“Īpašumtiesīgs,” Viņi novēro, izklaidēti. “Teritoriāls.”

“Efektīvs,” viņš iebilst. “Tas ietaupa laiku, ko labāk vēlētos pavadīt ar tevi.”

Lūk, tas ir — pirmais īstais plaisa Viņu nosvērtībā. Nevis tāpēc, ka viņa vārdi ir saldi; bet tāpēc, ka tie ir tīri. Viņš neizpilda Alfu. Viņš ir Alfa, tikpat neievērojami viņam kā elpošana, tikpat acīmredzami kā gravitācija — un viņš sagaida, ka pasaule būs pietiekami inteliģenta, lai pielāgotos.

“Drosmīgi,” XY saka.

“Izsalkuši,” Vex labo, un tā kā viņš ir godīgs līdz kaulam, viņš piebilst: “un cenšos būt pieklājīgs.”

Viņi skatās uz viņa muti. Tas ir neviļus; viņš to redz un ļauj šai zināšanai nosēsties starp viņiem kā kopīgam netikumam.

“Pieklājība ir garlaicīga,” Viņi saka, bet Viņu zīlītes ir paplašinājušās par nieku, un viņš to pieraksta — nevis kā sviru; bet kā karti.

Metāla skrāpējiens pa flīzēm: kāds jauns XY otrā pusē. Beta, garš, odekolons lēts un skaļš. Beta pieliecas, ķermeņa valoda pilna pieņēmumu. “Vai es varu—”

“Nē,” Vex saka, nepagriežoties. Vārds ir nepaaugstinātā balsī, gandrīz maigs. Beta mirkšķina, apjucis par savu ķermeni, kas atkāpjas trīs soļus. Amigdala klausās noteiktās balsīs tā, kā medījums klausās krūmu troksnī.

XY izelpo caur degunu, gandrīz smiekli. “Vai tu dari salonu trikus,” Viņi jautā, “vai tas ir tikai balss?”

“Tikai lēmums,” Vex saka. “Balss ir loģistika.”

Viņi tagad stāv viņam pretī, plecs pret plecu ar bāru, viena papēža iekārta uz kāju sliedes, nagi nolakoti vienā un tajā pašā vietā uz abiem zeltnešiem. Detaļas viņam ir reliģija; viņš tās kataloģizē kā dievbijīgais.

“Es neesmu tavs,” XY saka, klīniski. “Tas šovakar nav uz galda.”

“Es to tur neesmu licis,” Vex atbild. “Vēl.”

“Un ja tas nekad nebūs?”

“Tad es baudīšu spēli, līdz galds sadegs,” viņš saka un domā to nopietni. Griba un kontrole viņa mājā aizņem atsevišķas istabas. Viņš tā arī tās tur.

Augšā kabīnē dīdžejs uz sekundi pārāk ilgi nogriež basu; telpa atkal ieelpo. XY pagriež seju pret deju grīdu un veic inventarizāciju tā, kā stratēģis pārbauda izejas. Vex vēro, kā kustas Viņu kakls, kad Viņi norij. Viņš ļauj sev iedomāties savu roku tur, mierīgu kā pretenziju, īkšķi jūtot pulsu. Viņš uzliek šai domai pavadu, un tā paliek.

“Pastaigā ar mani,” viņš saka.

Viņi vilcinās tikai tāpēc, lai pierādītu, ka var, tad atgrūžas no bāra, iekrīt solī pa viņa kreiso pusi. Viņš neaizskar. Nevis tāpēc, ka negribētu; bet tāpēc, ka ir jautrāk ļaut distancei šņākt.

Lejup pa sānu koridoru kluba troksnis kļūst par ūdeni pret betonu. Viņš atver durvis ar uzrakstu PERSONĀLS un ļauj XY iet pirmajiem. Halle ir utilitāra kā skalpelis. Beigās: ugunsdrošības durvis, kas izved uz aleju, kur svaigais gaiss smaržo pēc lietus un dzinējiem.

XY atbalsta muguru pret auksto ķieģeli, bez bailēm. “Tātad,” Viņi saka, sakrustojot potītes. “Vai šeit tu mani piespiedīsi pie kaut kā un pārbaudīsi manus refleksus?”

“Tas būtu nepacietīgi,” viņš saka. Viņš novieto plaukstas abpus Viņu pleciem, neaizskarot, būris ar atvērtu augšu. Viņi varētu pieliekties; viņš ļautu.

“Tavam dosjē,” viņš saka. “Ko tu gribi no šī vakara?”

“Tīru izeju,” XY saka. Tas gandrīz ir izaicinājums.

“Tu to iegūsi,” Vex saka. “Ar mani.”

“Un bez manis?”

Viņš pieliecas par nieku tuvāk. “Maz ticams.”

Viņi apsver. “Tu neteici neiespējami.”

“Nekas nav neiespējami,” viņš saka, “tikai dārgi. Ar mani tas ir par brīvu.”

“Tu neesi par brīvu, Cassiel,” Viņi saka, nogaršojot vārdu pirms atdošanas. “Tu esi ļoti, ļoti dārgs.”

Viņš iesmejas, klusi un sajūsmā. “Beidzot. Kāds, kas lasa sīko druku.”

Viņi notur viņa skatienu. “Un sīkā druka saka, ka tev nepatīk, ka cilvēki aizskar to, ko tu uzskati par savu.”

“Pareizi.”

“Un es tāda neesmu.”

“Vēl ne,” viņš saka. Tad, tā kā viņam vairāk rūp realitāte nekā teātris, viņš atkāpjas par pusi soli un piedāvā roku. “Es varu aizvest tevi līdz tavam braucienam, vai arī pazust un ļaut tev vienu pilnu loku izstaigāt klubu vienai. Tava izvēle.”

XY pēta roku, pusi soļa, savaldību, kas garšo pēc ļaunuma, jo tā ir stiprāka par izpriecu. Viņi to neņem. Tā vietā Viņi slīd pa sienu, izverdamies garām viņam tik tuvu, ka Viņu plecs gandrīz aizskar viņa krūtis. Gandrīz.

“Trešais variants,” Viņi saka, jau virzoties pret durvīm. “Tu vari skatīties, kā es aizeju, un izlemt, vai tev labāk patīk vajāšana nekā ķeršana.”

Viņš ļauj viņiem iet.

Durvis aizveras aiz Viņu smiekliem un vēja.

Vex vienreiz elpo, dziļi, un ļauj savam nopūtam aizmiglot aukstumu. Tad viņš pasmaida — nevis nožēla, nevis vilšanās, kaut kas spožāks. Spēle ir dzīva. Galds ir karsts. Un viņš nav tāda veida Alfa, kam jāuzvar pirmajā gājienā.

Viņam jāuzvar labi.

Kad viņš atgriežas uz balkona, viņš Viņus nemeklē. Tā vietā viņš nogaršo gaisu, lasa straumes kā vētras lasītājs. XY smarža ir lente upē — piparmētru karstums zem slāņotā supresora, spītīga kā solījums. Viņš var sekot, ja grib.

Viņš gaida.

Zemāk uz grīdas Beta aizskar XY plaukstas locītavu. XY neatvelk roku — Viņi pagriežas, ļaujot pieskārienam noslīdēt tukšā telpā, un turpina iet. Beta skatās uz savu roku, pārsteigts, ka tā neatrada neko, ko turēt.

Vex smaida sev, satraukums tīrs kā asmens.

Tātad vēl ne.

Bet drīz.

Un kad viņi beidzot sadursies, viņš nebūs maigs. Viņš būs uzmanīgs — kas ir pilnīgi kas cits.