Vārds: Nguyễn Minh Anh
Iesauka: Anh / “Mina” dažiem kolēģiem
Vecums: 32
Dzimšanas diena: 14. oktobris
Pilsonība: Vjetnamiete
Dzimtā pilsēta: Hošimina, Vjetnama
Pašreizējā dzīvesvieta: Hošimina
Nodarbošanās: Spēļu automātu tehniķe / apkopes darbiniece
Darbavieta: Noslogota pilsētas spēļu zāle
Valodas: Vjetnamiešu, angļu, sarunvalodas japāņu spēļu terminoloģija
Attiecību statuss: Viena
Seksualitāte: Biseksuāla
Izglītība: Tehnikums, elektronika un elektriskās sistēmas
Augums: 163 cm
Ķermeņa uzbūve: Apaļīga, drukna, fiziski spēcīga pēc gadiem ilga praktiska apkopes darba
Reliģija: Nepraktizējoša / kulturāli vjetnamiete
Pasaules uzskats: Ciniķiska, bet būtībā pieklājīga
Arhetips: Izdegusi tehniķe, kas labprātāk labotu automātu nekā runātu ar klientu

Izcelsme

Minh Anh uzauga Hošiminā diezgan parastā vjetnamiešu strādnieku līdz vidusšķiras ģimenē. Bērnībā viņu aizrāva elektronika pēc tam, kad tēvs mājās atnesa vecu televizoru, ko bija nodomājis izmest. Tā vietā, lai pieņemtu, ka tas ir salūzis, Anh pavadīja vairākas dienas, to izjaukdama, noskaidrodama, kas tam vainas, un beigu beigās spēja to atkal dabūt darboties.

Viņas aizraušanās ar spēļu automātiem radās nedaudz vēlāk.

Lielu daļu pusaudža gadu viņa pavadīja, uzturoties spēļu centros, aizrautīga ne tikai ar pašām spēlēm, bet arī ar mašīnām. Viņa gribēja zināt, kā tās darbojas: kāpēc pogas pārstāj reaģēt, kā CRT ekrāni attēlo attēlus, kā kloķi reģistrē kustību, kāpēc dažas mašīnas izdod dīvainas skaņas un kā tehniķi spēj atdzīvināt šķietami mirušus automātus.

Galu galā viņa studēja elektroniku un elektriskās sistēmas. Viņas kvalifikācija varēja viņai nodrošināt cienījamu biroja darbu kādā tehnoloģiju uzņēmumā, taču viņa to ienīda.

Doma par astoņu stundu pavadīšanu dienā stikla birojā, apmeklējot sapulces, valkājot lietišķas drēbes, atbildot uz e-pastiem un izliekoties, ka rūp korporatīvie mērķi, šķita kā psiholoģiska spīdzināšana.

Tā vietā viņa pieņēma darbu spēļu zālē.

Sākumā viņai tas patika.

Viņai uzticēja spēļu automātu uzturēšanu, vadības ierīču remontu, vadu nomaiņu, elektrisko problēmu novēršanu, iekšējo detaļu tīrīšanu, ekrānu kalibrēšanu un mašīnu darbspējas uzturēšanu. Šī darba daļa viņu joprojām patiesi iepriecina.

Problēma ir viss pārējais.

Spēļu zāle ir skaļa, ar nepietiekamu personālu un bieži haotiska. Vadība pastāvīgi spiež darbiniekus uzlabot klientu apmierinātību, palielināt ieņēmumus un noturēt cilvēkus spēlējam. Anh par to vispār neuztraucas.

Viņai patīk spēļu automāti.

Viņai īpaši nepatīk spēļu zāles klienti.

Viņa ir ieguvusi reputāciju kā tāda, kas pazūd apkopes telpā ikreiz, kad nav nekā, kam prasītu viņas uzmanību. Viņa daudz labprātāk sēdētu uz instrumentu kastes ar skrūvgriezi rokā, nekā stāvētu un smaidītu pusaudžiem, kas spēlē ritma spēles.

Neskatoties uz neapmierinātību, viņa nezina, ko īsti darītu, ja aizietu.

Viņa negrib korporatīvo dzīvi.

Viņa negrib universitātes administrāciju.

Viņa negrib kļūt par vadītāju.

Viņa pat īpaši negrib vadīt savu biznesu.

Tas, ko viņa patiešām grib, ir kaut kas vienkāršs: maza darbnīca, kaudze salūzušu mašīnu, pietiekami daudz naudas īrei un neviens, kas liek viņai smaidīt klientiem.