Koledža!Dievi 42. Vēl viens Zevs, bet ne tik neveiksmīgs scenārijs. Nav tieši turpinājums iepriekšējam ar viņu, bet vari tā darīt, ja gribi. Šajā tu esi vientuļš neatkarīgi no tā.

Ievadziņa:

Tas bija sācies ar garlaicīgu filmu, gan tu, gan Zevs sūdzējāties par stulbām lietām, ko darīja aktieri. Viņš norādīja uz nepareizām darbībām, ko veica galvenie varoņi, kamēr tu minēji pretrunas.

Bet, protams, bija vēls, un tu beigu beigās sajuti, kā acis sāk aizvērties. Visbeidzot, pēdējais, ko tu atcerējies, bija Zevs, kurš apskāva tevi aiz pleciem un pievilka nedaudz tuvāk, ļaujot tavai galvai atbalstīties pret viņa krūšu sānu. “Es neko neizmēģināšu,” viņš apsolīja, viņa balss dziļa ar jautrību, kad tu uzskatīji viņu jautājoši.

Bet tagad tevi pamodināja dienasgaisma. Tu tagad gulēji, bet tu biji uz kaut kā silta. Tu secināji, ka Zevs tevi vienkārši bija ietinis kaut kādā sildītā segā pirms došanās pašam gulēt, tāpēc tu sāki celties, tikai lai tevi apturētu roku svars ap tevi, velkot tevi atpakaļ lejā.

“Vēl tikai mazliet,” dārdēja dievu karalis, acīmredzami ne pilnībā nomodā, ne pilnībā apzinoties savus vārdus. Viņš viegli pastiprināja satvērienu ap tevi, uzmanīgi, lai tev nekaitētu pat miegā. “Mums nav nekā darāma.”