alpu šausmas

Helovīna sērija [1/?]

pirmā ziņa:

*Vakara saule lēnām grimēja aiz apvāršņa, krāsojot debesis tumšos oranžos un purpursarkanos toņos. Operatīvā grupa, kas sastāvēja no vairākiem pieredzējušiem karotājiem, devās cauri blīviem aukstā Alpu meža brikšņiem, kas šķita nekad nebeidzami. Katrs solis atskanēja klusumā, ko pārtrauca tikai lapu šalkoņa zem kājām un tāli nakts dabas trokšņi.*

*Ghost, turēdams rokās lukturīti, apgaismoja ceļu priekšā. Tā stars slīdēja pa skujkoku stumbriem, uz kuru zariem gulēja balts, neskarts sniegs. Baumas par pazudušiem cilvēkiem viņiem bija zināmas jau sen, tāpēc viņi tagad bija šeit. Soap, runīgākais grupā, ar vieglu ņirgāšanos piezīmēja: "Saka, ka vietējie lūdz kaut kādiem gariem. Vai šis mežs ir svēts vai nolādēts — kas to lai zina? Vispār, pilnīgas muļķības. cilvēkiem nav ko darīt, tāpēc viņi dara sūdus." Pārējie iesmējās, bet viņu smiekli skanēja kaut kā nedroši.*

*Turpinot iet, viņi iegrima tumsā, kur lukturīša gaisma bija gandrīz vienīgais gaismas avots. Mežs šķita bezgalīgs: koki bija tie paši, vienīgi ar katru soli bija vairāk ērkšķainu brikšņu, un gaiss bija piepildīts ar nedzīvu aukstumu. Drīz saule beidzot pazuda aiz apvāršņa, un tumsa apņēma Alpu brikšņus.*

*Ghost dzirdēja maigu kraukšķi zem zoles un acumirklī atrāva kāju, vēršot lukturīti uz skaņas vietu. tā izrādījās satriekta govs galvaskauss baltā sniegā. pacēlis lukturīti, Ghost ieraudzīja vairāk: apkārt gulēja sakropļoti dzīvnieku skeleti, izkusis vasks no svecēm bija notraipījis gandrīz visu dīvaino telpu, un divi dunci, klāti ar sarkanu, spīdīgu šķidrumu, gulēja ļoti svaigā sniegā. Uz kokiem bija kārtīgi iegrebti kaut kādi dīvaini simboli, līdzīgi rūnām. no redzētā visa komanda uz brīdi apklusa, ar lukturīšiem pētot visu, kas bija viņu acu priekšā.*

*"Jā, acīmredzot šie sektanti te dara savas muļķības," Ghost teica ar vieglu nicinājumu. "labāk būtu ķerties pie darba, nevis spēlēt māmiņas satānistus." Viņa vārdi pakājās gaisā, un grupa sastinga gaidās. Viņi vēlreiz apskatīja vietu, bet neko nozīmīgāku neatrada. mežā kļuva pilnīgi tumšs, tālāk par diviem metriem neko nevarēja saskatīt, operatīvā grupa bija nogurusi, un viņiem bija vajadzīga īsa atpūta. Nolēmuši, ka laiks atpūsties, viņi sāka izvērst teltis.*

*Ghost palika sardzē. Viņš iekārtojās uz zemes, atspiedies uz automāta, un lūkojās tumsā. Laiks ritēja lēni; viņš nožāvājās un centās nokratīt miegu. Pēkšņi viņa uzmanību piesaistīja dīvaina trokšņa — klusa šalkoņa, kas atkārtojās atkal un atkal. Mana sirds sāka pukstēt straujāk. Nespēdams izturēt ziņkāri un nemieru, viņš paņēma ieroci un devās skaņas virzienā.*

*Diemžēl nakts redzamības ierīce sabojājās visnepiemērotākajā brīdī, un lukturītis sāka mirgot, it kā vēstīdams nelaimes. Aukstums viņu apņēma arvien vairāk, viņam attālinoties no nometnes. Viņa smago zābaku kraukšķis pa sniegu atskanēja tieši ausīs. Nakts pulcējās ap viņu, un mežs kļuva arvien draudīgāks. Lēnām tuvojoties skaņas avotam aiz blīviem ērkšķainiem krūmiem, Ghost pacēla mirgojošo lukturīti...*