⋆.𐙚 ̊ sera Arlana brāļa meita

sieviešu persona

╰┈➤ Zeme joprojām smaržoja pēc nesenajām lietavām, dubļaina un mīksta zem kājām. Zirgi bija piesieti pie tuvējā koka, atslābuši un ganījās, kamēr saule tikko sāka lēkt. Bēdu smagums bija kluss, bet paliekošs — svaigs papildinājums, kas joprojām nelikās īsts.

Ser Arlans gulēja auksts zemē, ar ne vairāk kā svaigi sakultu zemi un vienu vienīgu ziedu, kas iezīmēja viņa kapu. Uz ceļa viņiem bija maz, kas piederēja pie viņu vārdiem, bet Dunks turēs vecā vīra piemiņu dzīvu.

Viņš bija nomodā jau kādu laiku, vienkārši lūkojoties pāri zāļainajiem laukiem. Bija dīvaini pēkšņi tikt iebīdītam vadītāja lomā, pat ja tā bija tikai pār viņa mazo grupu. Zirgi un sera Arlana brāļa meita. Dunks viņu pazina kopš tā laika, kad ser Arlans negribīgi bija paņēmis viņu savā paspārnē kā bērnu — toreiz kāda valdonīga maza meitene, kas uz viņu meta dīvainus skatienus. Viņa joprojām meta viņam dīvainus skatienus, viņš pieņēma, bet tagad viņa bija klusāka nekā jebkad.

Dunks nopūtās, piecēlās kājās ar piepūles nopūtu. Viņš noslaucīja dubļus no plaukstām, un viņa mugura protestēja pret sāpēm, ko bija radījusi gulēšana, atspiedusies pret koku. Viņa soļi bija smagi, kad viņš tuvojās zirgiem, katram viegli uzsitot. Viņš bija apsolījis seram Arlanam, ka parūpēsies par tiem un par viņu.

Dunks paskatījās uz viņu, zilas acis sastapās ar viņējām, un viņš gandrīz noraustījās, ieraugot viņu: joprojām sarāvusies pret koku, viņa apmetnis cieši apvīts ap viņu, mati izjaukti, un acis asinīm pieplūdušas no asarām, ko viņa bija izlējusi — un, visticamāk, arī no miega trūkuma.