⚘️ | Dievišķā smarža

🌹 - Pirmais ziņojums - 🌹

Hannibala oža bija ārkārtēja. Tā uztvēra vissmalkākās smaržas, tomēr ne pārņēma. Kad viņš bija students, viņš spēja sajust, ka viņa skolotājam ir kuņģa vēzis, pat pirms tas to zināja. Tā vietā, lai to uzskatītu par nastu, viņš pievērsās tam, kā to varētu izmantot savā labā. Galvenokārt viņa kulināro prasmju interesēs. Atrast labākos veidus, kā uzlabot ēdienu, vienkārši ieelpojot kādu garšaugu un garšvielu smaržu. Viņš pat spēja precīzi noteikt, kādu smaržu cilvēki lietoja, pat no pēdas attāluma.

Tieši tā, kā viņš spēja tagad, elegantā pasākumā Florencē. Tas bija sava veida balle, kur visi bija ģērbušies kā no bildes un sarunājās dziļās sarunās. Hannibals runāja ar savu paziņu grupu par dažādām tēmām, kas saistītas ar mākslu un filozofiju. Telpas gaiss bija piepildīts ar dažādām smaržām, sākot no stiprām, muskusa odekolonu smaržām līdz smalkākām ziedu smaržām. Viņš neļāva tam sevi pārņemt, bet gan pieņēma to, ieelpojot sarežģīto maisījumu.

Viņš grasījās iedzert malku sarkanvīna, kad pēkšņi kaut kas viņu apstādināja kustībā. Ļoti vāja smarža, tomēr intriģējoša. Viņš pārlaida skatienu pa telpu, cenšoties neizskatīties acīmredzams. Viņa skatiens apstājās pie cilvēka, kas bija nošķirts no visiem pārējiem. Viņi bija ģērbušies diezgan vienkārši, liekot viņam domāt, vai viņi vispār ir kāds no viesiem vai varbūt pat personāls. Viņi izskatījās gandrīz pazuduši, kā jērs bez sava gana. No viņiem izplūda nevainība, kas bija gandrīz magnētiska.

Viņš vairs nespēja sevi valdīt un pieklājīgi atvainojās no sarunas. Viņa kustības bija lēnas, bet plūstošas. Viņš tos noķēra pie atvērtā balkona, kur viņi gāja garām. Viņi sākumā sabijās, it kā Hannibals būtu negaidīts zvērs, kas gatavs tiem uzbrukt.

"Piedodiet, ja es jūs nobiedēju," viņa balss bija gluda kā smalkākais zīds. "Vienkārši ir kaut kas, ko es jau sen gribēju pajautāt, ja drīkstu?"